Svarīgi!
Viena no valstīm, kas radās pēc Kārļa Lielā impērijas sadalīšanas 843. gadā, bija Austrumfranku valsts. 10. gadsimtā to sāka saukt par Vāciju.
10. gs. pirmajā pusē vācu valdnieks Heinrihs I iedibināja kārtību, ka viens no valdnieka dēliem oficiāli tiek izraudzīts par vienīgo kandidātu ievēlēšanai par karali. Viņa dēls Otons I tika kronēts Āhenē, tādējādi demonstrējot savas pretenzijas uz tādu pašu varu, kāda savulaik piederēja Kārlim Lielajam.
Otons I
Turklāt pateicībā par atbalstu baznīcai 962. gadā Svētā Pētera katedrālē pāvests kronēja Otoni I Lielo par imperatoru jeb ķeizaru. Šis tituls simbolizēja pēctecību ar Senās Romas impēriju, tādēļ valsti sāka saukt par Svēto Romas impēriju. Tās kodolu veidoja Vācija un Ziemeļitālija, vēlāk mantošanas ceļā tai pievienoja arī Burgundiju un Čehiju. Tā kā ķeizara pienākums bija aizstāvēt baznīcu un izplatīt kristietību pagānu vidū, impērija tika paplašināta arī uz kaimiņos dzīvojošo slāvu teritorijas rēķina.
Tās teritorija sniedzās no Baltijas jūras ziemeļos līdz Itālijai dienvidos, no Francijas rietumos līdz Polijai-Lietuvai austrumos. Valsti veidoja teritoriāli lielākas un mazākas firstu un bīskapu valstiņas, kuru iedzīvotāji runāja dažādās valodās. Svētās Romas impērijas tronis nebija mantojams – karali izraudzījās ievērojamākie augstmaņi, kurus sauca par kūrfirstiem.
Impērijas ķeizara titulu karalis ieguva tikai tad, kad viņu kronēja pāvests. Tā kā Romas Katoļu baznīcas galva nereti nevēlējās, lai stiprs ķeizars vājinātu viņa pozīcijas, ne visi karaļi tika kronēti par ķeizariem. Impērijas tronī nenostiprinājās kāda viena noteikta dižciltīgo dinastija, bet gadsimtu gaitā cita citu nomainīja Otonu, Hoenštaufenu, Hābsburgu, Viteslbahu un Luksemburgu dinastijas.
Svētās Romas impērija
Lai arī vairāki Svētās Romas impērijas ķeizari centās nostiprināt savu varu pār daudzo valstiņu valdniekiem, tādu centralizētu valsti kā Anglijā vai Francijā izveidot neizdevās. Svētajai Romas impērijai nebija ne savas kases, ne karaspēka, ne kopīgu likumu, mēru un svaru. Katrs impērijas bruņinieks vai pilsēta bija pilnīgi neatkarīgi savās zemēs. Impērijas robežas bija ārkārtīgi nenoteiktas, zemju savstarpējie sakari bija vāji, tāpat nebija kopēja centra. Gan laicīgie, gan garīgie firsti ieguva arvien jaunas tiesības un privilēģijas. Lai kļūtu patstāvīgi, viņi centās iegūt lielākas bagātības, un tāpēc, piemēram, dibināja savās zemēs pilsētas un veicināja tirdzniecības attīstību. Ja valstiņu valdnieki neapdraudēja impērijas vai ķeizara intereses, tad drīkstēja pat slēgt savstarpējus līgumus. Valstiņās darbojās landtāgi – kārtu pārstāvniecības sanāksmes.
Svarīgi!
Lai novērstu valstiņu valdnieku savstarpējās ķildas, 14. gadsimtā impērijas ķeizars Kārlis IV izdeva dokumentu, ar kuru noteica karaļa ievēlēšanas kārtību. Šo dokumentu dēvē par Zeltabullu.
Zelta bulla
Šādu nosaukumu tas ieguva tāpēc, ka bija apzīmogots ar zelta zīmogu. Tika teikts, ka Vācijas karali, kas vēlāk kļuva par impērijas ķeizaru, ievēl septiņi kūrfirsti: trīs garīgie firsti – Maincas, Ķelnes un Trīres arhibīskapi, un četri laicīgie firsti – Bohēmijas karalis, Reinas pfalcgrāfs, Saksijas hercogs un Brandenburgas markgrāfs. Ķeizaru varēja ievēlēt ar vienkāršu balsu vairākumu. Šis dokuments nostiprināja kūrfirstu patstāvību un reizē ar to kavēja centralizētas valsts izveidošanos.
Atšķirībā no Francijas un Anglijas karaļiem Svētās Romas impērijas ķeizariem neizdevās savai varai pakļaut teritoriālos valdniekus, izveidojot spēcīgu centralizētu valsti. Ķeizars saglabāja tikai formālu varu pār Itāliju.
Svētās Romas impērija sastāvēja no aptuveni 300 patstāvīgiem politiskiem veidojumiem, kurus pārvaldīja firsti. Formāli tās atradās impērijas sastāvā, bet faktiski bija patstāvīgas valstiņas, piemēram, Bavārijas un Saksijas hercogistes, Čehijas karaliste, Minsteres bīskapija u.c. Impērijai kopīgus jautājumus ķeizars drīkstēja izlemt tikai ar firstu piekrišanu.
Svarīgi!
15. gs. izveidojās kārtu pārstāvniecības institūcija – reihstāgs. Tajā ķeizara vadībā pulcējās kārtu pārstāvji, lai spriestu par impērijas lietām.
Kopš 1489.g. reihstāgs sastāvēja no 3 kolēģijām jeb kūrijām:
- kūrfirstu kolēģijas;
- firstu kolēģijas (firsti, prelāti, grāfi un citi dižciltīgie);
- pilsētu kolēģijas (pilsētu un brīvpilsētu (ķeizaram tieši nepakļauto) pārstāvji).
Reihstāga darbības efektivitāti mazināja fakts, ka nebija kopīgu izpildvaras orgānu, lēmumus īstenoja teritoriālie valdnieki, ja to gribēja.
Kaut arī impērija bija sadrumstalota, vēlajos viduslaikos arī Vācijas iedzīvotājiem sāka veidoties nacionālā pašapziņa.
Tā kā 15. gs. beigās lielāko daļu nevācu zemju impērija bija zaudējusi, to sāka saukt par Vācu nācijas Svēto Romas impēriju jeb Vācu Romas impēriju. Formāli tā pastāvēja līdz 1806. gadam.