12. gs. sākumā karaļa vara Francijā bija vairāk formāla. Francijas karalim un viņa ģimenei piederēja neliela zemes daļa ap Parīzes un Orleānas pilsētām.
Francijas karalim Luijam VI izdevās nodibināt stingru kontroli pār karaļa zemēm un palielināt Kapetingu dinastijas autoritāti.
Luijs VI
Viņš sagrāva baronu pilis, kas nelikumīgi iekasēja naudu, un uzcēla savas pilis, kuru ievāktā nauda nonāca valsts kasē. Pavalstnieki šo viņa rīcību uzsvēra kā taisnīgu, karalis tika pat uzskatīts par līdzīgu svētajam. Slimnieki pat sāka ticēt, ka tos var izārstēt karaļa rokas pieskāriens.
Francijā valdošās Kapetingu dinastijas valdnieki panāca, ka karaļa vara kļuva mantojama. Viņi arī palielināja karaļa zemju platību. Valdnieki nostiprināja savu varu, ar likumu nosakot priekšrocības karaļu kaltajai naudai. Tas nozīmēja, ka visā Francijā derēja karaļa naudas kaltuvēs kaltās monētas, bet tā nauda, kas tika kalta grāfu un hercogu naudas kaltuvēs, varēja lietot tikai viņu pārvaldītajās zemēs.
Luijs VI piespieda Normandijas vasaļus un karali oficiāli atzīt lēņatkarību no Francijas.
1124. g. Francijai gatavojās uzbrukt Svētās Romas impērijas ķeizars Heinrihs V, ap Luiju VI sapulcējās tik liels karaspēks, ka Heinrihs V padevās, neuzsācis cīņu. Nesaskaņas starp Franciju un Angliju turpinājās.
1214. g. Francijas karalis Filips II guva galīgo uzvaru pār Anglijas karali, sakaujot to kaujā pie Buvinas, kurā franču bruņinieki sakāva Anglijas karaļa Džona I Bezzemja un viņa sabiedrotā Svētās Romas impērijas ķeizara Otona IV karaspēku.
Šis notikums tiek uzskatīts par lūzuma momentu Francijas monarhijas vēsturē, jo tika nodemonstrētas Francijas spējas tikt galā ar visspēcīgākajiem ienaidniekiem.
Filips II
Filipa II panākumus iekšpolitikā nodrošināja efektīva pārvalde. Viņš aristokrātiem atņemtos lielos zemes īpašumus neizlēņoja, bet pārvaldīja pats. Tos sadalīja apgabalos, kurus pārvaldīja karaļa ierēdņi – baji. Tie piederēja pie zemākās aristokrātijas un bija karaļa sabiedrotie cīņā ar lielajiem aristokrātiem. Filipa II un viņu pēcteču laikā karaļa galms arvien vairāk sāka pārņemt valsts pārvaldes funkcijas. Reizi gadā visiem bija jāsapulcējas un jāatskaitās par savu darbību. Galma tiesa (kopš 1239. g. to sauc par Parīzes parlamentu) kļuva par augstāko tiesu instanci valstī.
Karaļa troni vienmēr mantoja karaļa pirmdzimtais dēls. Autoritāti un cieņu Francijas karaļiem nodrošināja arī tas, ka viņi 12. – 13. gs. uzstājās kā galvenie krusta kara organizētāji un militārie vadītāji. Populārs un mīlēts valdnieks bija Luijs IX Svētais, kurš tika uzskatīts par taisnīgu karali. Viņa likumi sāka izspiest aristokrātu vietējos likumus. 1258. g. tika aizliegti iekšējie kari starp aristokrātiem.
Luija IX Svētā valdīšanas laikā Francija atradās ceļā uz apvienotu valsti. Viņa laikā Parīze kļuva par galveno galma un politiskās dzīves centru.
Svarīgi!
1302. gadā Francijas karalis pirmo reizi sasauca ģenerālštatus, kuros piedalījās trīs kārtas – garīdznieku, bruņinieku un pilsētnieku – pārstāvji.
Svarīgu lēmumu pieņemšanā karalim bija jāapspriežas ar ģenerālštatiem. Šai kārtu pārstāvniecībai bija liela nozīme valsts varas centralizācijā, jo ģenerālštatu pieņemtie lēmumi attiecās uz visu karalisti.
Gan parlamentā, gan ģenerālštatos nebija pārstāvēti visi sabiedrības slāņi – pārsvarā tur pulcējās tikai dižciltīgie, ietekmīgie un bagātie iedzīvotāji.