Teorija

Pēc vikingu laikmeta beigām Skandināvijā bija izveidojušās trīs karaļvalstis – Dānija, Norvēģija un Zviedrija, kuras sastāvā atradās arī Somija. Zemes bija reti apdzīvotas. Novadus pārvaldīja dižciltīgas dzimtas, kurām piederēja lieli zemes īpašumi. To īpašnieki bija patstāvīgi, viņi nevēlējās pakļauties karalim, kurš tika ievēlēts. Katrai teritorijai bija savi likumi, nauda, pārvalde un tiesa.

Taču arī Dānijas, Zviedrijas un Norvēģijas valdnieki vēlējās palielināt savu varu. Lai to panāktu, viņi sadarbojās ar baznīcu. 12. gadsimtā Lundā, Tronheimā un Upsalā tika izveidotas patstāvīgas arhibīskapijas.

Visas trīs Skandināvijas valstis sacentās savā starpā, kura būs spēcīgākā un ietekmīgākā. Visattīstītākā šajā laikā bija Dānija. Dāņi vēlējās būt noteicēji Baltijas jūrā un kopš 11. gadsimta konkurēja ar vācu tirgotājiem. Vēlāk dāņi sāka karu ar vareno Hanzas savienību par noteicošo lomu Visbijas pilsētas tirdzniecībā Gotlandes salā, taču pēc sākotnējiem panākumiem piedzīvoja sakāvi.
 
14. gadsimtā vācu bruņinieki un tirgotāji gribēja nostiprināties Skandināvijā un palielināt savu ietekmi. Vāciešu īpašumā jau bija nonākušas daudzas zemes un pilis. Tas izraisīja vietējo zemes īpašnieku neapmierinātību. Skandināvu aristokrāti nolēma apvienoties, jo, kopīgi rīkojoties, varētu nosargāt savas zemes no vācu pieaugošās ietekmes.
 
Apvienošanos uzsāka Dānijas un Norvēģijas karaliene Margrēte. Viņa uzaicināja uz apspriedi ietekmīgus augstmaņus no visām trim Skandināvijas valstīm. 1397. gadā viņi sapulcējās Zviedrijas pilsētā Kalmarā un vienojās par sadarbību un kopēju rīcību. Tika nolemts, ka visām trim valstīm turpmāk būs kopēja ārpolitika un viens karalis, bet likumi katrā valstī paliks savi. Tā izveidojās Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas savienība jeb Kalmaras ūnija.
 
DSC_2050.JPG
Karaliene Margrēte (tēls uz sarkofāga Roskildes Domā Dānijā)

Ūnijas valstis nebija saliedētas. Nesaskaņas sākās jau ar karaļa izraudzīšanos. Gandrīz katra ūnijas valdnieka nākšanas pie varas saistījās ar ilgstošiem savstarpējiem strīdiem, kas nereti pārauga attiecību noskaidrošanā ar ieročiem.
Kalmaras ūnija bija vairākas personālūnijas (1397-1524), kas apvienoja Dānijas (ar Holšteinu), Norvēģijas (ar Īslandi un Grenlandi) un Zviedrijas (ieskaitot daļu Somijas) karalistes zem viena monarha. Valstis atteicās no savas suverenitātes, bet ne neatkarības.
Dominējošā valsts ūnijā bija Dānija. Ar laiku dāņi sāka izmantot Kalmaras ūniju savās interesēs un pieprasīja, lai ūnijā valdītu tikai Dānijas karaļi. Zviedriem nepatika dāņu īpašā vieta triju valstu savienībā, tādēļ Zviedrijā pieauga neapmierinātība ar Kalmaras ūniju. Ūnijas dēļ zviedriem bija arī saimnieciski zaudējumi, jo pirms ūnijas noslēgšanas viņi atšķirībā no dāņiem bija sekmīgi sadarbojušies ar Hanzas savienību, bet tagad Hanzas tirgotāji nepirka vairs dzelzi no Zviedrijas raktuvēm. Arī Zviedrijas bruņniecība bija neapmierināta ar Dānijas vadošo lomu, un abu valstu attiecības saasinājās.
 
1471. gadā Dānijas karalis Kristiāns I uzsāka karu ar zviedriem, lai pārmācītu nepaklausīgos  sabiedrotos. Lielākā kauja notika pie Brunkebergas Stokholmas tuvumā, kur zviedri sakāva dāņus. Sākās ūnijas noriets, jo sabiedrotos ar varu kopā noturēt nebija iespējams. Izcēlās arī zviedru zemnieku nemieri.
 
1523. gadā par Zviedrijas karali kļuva Gustavs I Vāsa , kurš sarāva saites ar ūniju.
  
vasa.jpg
Gustavs I Vāsa
  
Dāņu valdnieki aktīvi darbojās, lai nepazaudētu otro ūnijas valsti – Norvēģiju. 1537. gadā norvēģi zaudēja savu neatkarību un uz vairākiem gadsimtiem tika iekļauti Dānijas sastāvā, bet 19. gadsimtā – Zviedrijā. Neatkarību Norvēģija atguva – 1905. gadā.

Norvēģijā, Dānijā un Zviedrijā, tāpat kā citās Eiropas zemēs, 12./13. gs. izveidojās aristokrātija un bruņniecība, bet plaisa starp sabiedrība eliti un zemākajiem slāņiem nebija tik liela kā citviet. Skandināvijas zemniecība nebija nospiesta beztiesiskā atkarībā no kungiem. Nereti valdnieki brīvajā zemniecībā saskatīja sabiedrotos cīņai ar aristokrātiju.
Skandināvijā ne tikai augstmaņi, bet arī karaļi (konungi) deva priekšroku dzīvei laukos. Pilsētu bija maz. Tās līdzinājās nelieliem miestiem. Vienīgi Visbija un Stokholma 13. gs., pateicoties vācu tirgotājiem, uzplauka līdzīgi Rietumeiropas tipa pilsētām. Lielākā iedzīvotāju daļa tajās bija vācieši.

12. un 13. gs. starp šīm 3 ziemeļvalstīm konfliktu nebija, bet tās iesaistījās ārējās ekspansijās. Norvēģija ieguva kontroli pār Islandi un Grenlandi, Dānija pār Baltijas jūras dienvidu piekrasti un Ziemeļigauniju, bet Zviedrija virzījās uz Krievzemi un pret nekristīto Somiju. Iekarojumi lielākoties tika pamatoti ar nepieciešamību izplatīt kristietību pagānu vidū.

12. gs. Skandināvijā nostiprinājās baznīcas. Izveidojās arhibīskapijas – Lundā (Dānijā), Tronheimā (Norvēģijā) un Upsalā (Zviedrijā).

12. – 13. gs. Skandināvijā nostiprinājās politiskā sistēma.
Norvēģijā iedibinājās karaļa varas mantošanas princips. Tika noteikti valstij vienoti likumi un iedibināti ienesīgi valsts amati. Valsts tika sadalīta apgabalos, kuru pārvaldītājus iecēla karalis. Atšķirībā no Norvēģijas, Dānijā un Zviedrijā karali ievēlēja. Tas ierobežoja karaļa darbību, jo pirms ievēlēšanas tam bija jādod dažādi solījumi. 1282. g. karalis tika spiests izdot dokumentu, ar kuru tas apņēmās ik gadu sasaukt augstāko aristokrātu, prelātu galma ierēdņu sanāksmi un nevienu bez tiesas sprieduma neapcietināt. Rezultātā valdniekam nācās dalīt varu ar aristokrātiju.
Arī Zviedrijas karalis 1319. g. atļāva augstākajiem garīgajiem un laicīgajiem augstmaņiem izveidot Valsts padomi.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010., 130.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Kalm%C4%81ras_%C5%ABnija
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/thumb/5/58/Gustav_Vasa.jpg/220px-Gustav_Vasa.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolām", Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.