Teorija

Senus pagātnes notikumus labāk izprast palīdz vizuālie vēstures avoti.
 
No viduslaiku gadsimtiem saglabājušies zīmējumi, miniatūras, mozaīkas, freskas, gleznas un skulptūras, kā arī arhitektūras pieminekļi. Tos var pētīt, salīdzināt, analizēt un izdarīt secinājumus. Tie palīdz ieraudzīt vēsturi, rada priekšstatus par konkrētu vēstures posmu, vietu un vidi, atpazīstot tiem raksturīgas iezīmes: augu un dzīvnieku valsts, cilvēku apģērbs, stils un mākslinieciskie paņēmieni.
 
Viduslaiku mākslas tēlu un detaļu simboliskā nozīme
Daudzās viduslaiku baznīcu altārgleznās, freskās un grāmatu ilustrācijās atrodami tēli un detaļas, kam ir konkrēta simboliska nozīme.
 
aaaaa.bmp
 
Piemēram:
  1. zivs ir Kristus simbols, kas norāda uz Trīsvienību: Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Svēto Garu,
  2. acs – visu redzošais Dievs,
  3. roka no debesīm –Dieva svētība,
  4. rožukronis – lūgšana,
  5. bišu strops – baznīca un bišu māte – Jaunava Marija,
  6. lilija – šķīstība, vienkāršība,
  7. ola – Kristus dzimšana,
  8. zvans – aicinājums uz lūgšanu vai vēstījums par Kristus atnākšanu,
  9. taure – Pastarā tiesa,
  10. medus un piens – nemirstība, atdzimšana, auglība (par piena un medus zemi dēvēja paradīzi).
 
Mākslas vēsturnieks Ernsts Hanss Gombrihs par viduslaiku māksliniekiem (1995)
 
Mēs esam pieraduši uzskatīt, ka mākslinieks ir cilvēks, kas ar skiču burtnīcu apsēžas kādā klusā stūrītī un zīmē dabu, kad vien viņam iepatīkas. Taču mums jāatceras, ka viduslaiku mākslinieku izglītība un audzināšana bija pavisam citāda. Viņi sākumā bija mācekļi kāda meistara darbnīcā un vispirms, sekojot tā norādījumiem, palīdzēja gleznojumā pabeigt maznozīmīgākās detaļas.
 
Tikai pamazām viņi iemācījās gleznot apustuļus un Dievmāti, pārzīmēt ilustrācijas no vecām grāmatām, pārkārtot esošo kompozīciju, pielāgot tai dažādus ietvarus, un beidzot izkopt savu prasmi tiktāl, ka uzdrošinājās ilustrēt dažādus sižetus, kuriem nebija paraugu. Taču viņiem nekad neradās vajadzība nozīmēt kaut ko no dabas.
 
Pat tad, kad bija uzdevums attēlot kādu konkrētu personu – vai tas būtu karalis, vai bīskaps – nebija runas par portretisko līdzību. Viduslaikos tāds jēdziens kā „portrets” mūsdienu izpratnē vispār nepastāvēja. Mākslinieki uzzīmēja nosacītu figūru un piešķīra tai varas simbolus: valdniekam – kroni un scepteri, bīskapam – mitru un zizli un varbūt vēl parakstīja apakšā vārdu, lai nerastos pārpratums.
 
DSC_2959.jpg 
14. gadsimta miniatūra
 
E. H. Gombrihs par fresku glezniecību (1995)
 
Slavenākie itāļu mākslinieka Džoto di Bandones (1267-1337) darbi ir sienu gleznojumi jeb freskas, kas tiek gleznotas uz svaiga apmetuma, kamēr tas vēl nav nožuvis (itāliski fresco – svaigs).
 
Viņa darbos var redzēt zīmējumu perspektīvā, ēnojumu tērpa krokās, sejas un kakla modelējumus. Nekas tamlīdzīgs mākslā nebija parādījies tūkstoš gadu. Džoto ir no jauna atklājis, kā plaknē radāma telpiska ilūzija.

Tas deva iespēju pamatos mainīt visu glezniecības koncepciju. Bilžu raksta vietā mākslinieks varēja radīt ilūziju, ka Bībeles sižets risinās tieši acu priekšā. Savu varoņu izjūtas viņš atklāja tik pārliecinoši, kas tas izpaužas ne tikai vaibstos, bet arī cilvēku pozās un žestos, kas pret skatītāju pagriezušies ar muguru.

Viduslaikos ļaudis neuzskatīja par vajadzīgu saglabāt mākslinieku vārdus nākamībai. Arī paši mākslinieki netīkoja pēc slavas un ievērības. Bieži vien viņi savus darbus pat neparakstīja. Arī šajā ziņā Florences mākslinieks Džoto ir celmlauzis. Sākot ar Džoto, vispirms Itālijā, tad arī citās valstīs mākslas vēsture ir dižu mākslinieku vēsture.
DSD.bmp
Džoto di Bandone
 
Atsauce:
http://www.katolis.lv/main.php?parent=3517
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Uffizi_Giotto.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
V. Purēns „Pasaules vēsture pamatskolai”2. daļa viduslaiki, RAKA, 2006.
Autoru kolektīvs, "Pasaules vēsture vidusskolām", Apgāds Zvaigzne ABC, 2001, ISBN 9984-22-109-1.