Barbaru un kristiešu tradīcijas
Svarīgi!
Rietumeiropas civilizācija radās, saplūstot kristiešu, romiešu un barbaru tradīcijām. Tas notika viduslaiku sākumā.
Kristieši, kas saglabāja kristiešu un romiešu tradīcijas, mācīja tās Rietumromas impērijas teritorijā ienākušajiem barbariem. Galvenais, ko ieguva barbari, bija rakstība ar romiešu jeb latīņu burtiem. Pirmie tos savās valodās izmantoja franki. Tiem pievienojās citas tautas. Kristieši pierakstīja arī barbaru tautas vēsturi, radot hronikas, annāles un izcilu cilvēku dzīvesstāstus.
Tiekoties ar barbariem, arī kristiešu daudz aizguva. Rietumeiropā radās jaunas valodas. Francijā no franku un latīņu valodas radās franču valoda. Itālijā no latīņu un barbaru valodas radās itāļu valoda.
Kamēr tautas cita no citas mācījās, Eiropā nebija izcilu kultūras sasniegumu. Dažkārt viduslaiku sākumu Rietumeiropā sauc par tumšajiem laikiem.
Kristiešu pasaule
Kristiešu tradīcijas Rietumeiropā sāka veidoties jau Romas impērijas laikā. Tās veidoja domātāji, kurus sauca par baznīctēviem (pirmie kristīgie domātāji).
Bībeles tulkojums.
Vispirms baznīctēviem bija jāpanāk, lai rietumeiropiešiem Bībele būtu tādā valodā, kādā to saprastu vairāk iedzīvotāju. Bībeles pirmā daļa jeb Vecā derība bija rakstīta senebreju valodā, bet Jaunā derība, kas stāstīja par Jēzu Kristu, - grieķu valodā. 4. gadsimtā garīdznieks Jeronīms pārtulkoja abas daļas latīņu valodā. Šo tulkojumu nosauca par „tautas grāmatu” jeb latīniski „Vulgatu”.
Attieksme pret prātu
Baznīctēvi sprieda, ko lai dara ar romiešu domātāju mantojumu. Romieši uzskatīja, kas viss ir jāpēta ar prātu un vadoties no Aristoteļa vadītajiem domāšanas likumiem jeb loģikas. Taču kristīgajās mācībās bija kaut kas tāds, ko ar loģiku nevar izskaidrot. Piemēram: ja visi cilvēki ir mirstīgi, tad kāpēc Kristus spēja piecelties no mirušajiem? Uz šo jautājumu 2. gadsimtā atbildes meklēja baznīctēvs Tertuliāns. Viņš rakstīja, ka Dievs jau tāpēc ir Dievs, kas spēj visu. Pasaulē nekas nenotiek bez Dieva gribas. Pētot pasauli, cilvēki patiesībā pēta Dieva gribu. Vēlākie domātāji uzskatīja, ka Dieva gribu var atrast Bībelē un tāpēc jāpēta tikai Svētie raksti. Romiešu mantojums nav vajadzīgs.
Kā jādzīvo kristietim
To savos darbos 5. gadsimtā risināja baznīctēvs Augustīns. Viņš uzrakstīja darbu „Par Dieva valstību”. Augustīns apgalvoja, ka uz zemes viss ir grēcīgs un zūdošs, bet Dieva valstībā – tīrs un mūžīgs. Svarīgākais cilvēkam ir piepildīt Dieva gribu, lai nonāktu Dieva valstībā. Bet vēl labāk būtu, ja cilvēki jau savas dzīves laikā censtos radīt Dieva valstību zems virsū.
Sv. Augustīns
Barbaru kultūra
Lai gan katoļu baznīca apgalvoja, ka viss barbaru radītais ir pagānisks, tomēr pāvesti saprata, ka, tikai iznīcinot barbaru kultūru, būs grūti izplatīt kristīgo ticību. Viņi sāka baznīcās izmantot senās tradīcijas.
Jaunie un senie svētki
Kad bija novākta raža un ritēja gada garākā diena vai nakts, barbari svinēja svētkus. Tajos no senajiem dieviem viņi izlūdzās labvēlību. Baznīca saistīja šos svētkus ar baznīcas svētkiem. Dienu, kad saule pagriezās uz vasaras pusi un kad barbari svinēja Ziemassvētkus, pasludināja par Kristus dzimšanas dienu (Bībelē nav precīzi norādīts, kad Kristus dzimis). Vasarā līdzīga diena kļuva par Svētā Jāņa dienu. Tā cilvēki panāca, ka cilvēki ne tikai svinēja svētkus, bet gāja arī baznīcā.
Dažkārt baznīca pat atļāva izmantot senos rituālus. Piemēram, Lieldienās, kas bija kļuvusi par Kristus augšāmcelšanās dienu, ģermāņi svinēja pavasara dievietes Osteras svētkus. To simbols bija olas. Vēlāk arī baznīca olas atzina par Lieldienu simbolu.
No mītiem līdz romāniem
Stāstus par senajiem dieviem un varoņiem (tos sauca par mītiem) barbari glabāja atmiņā. Kad senos dievus vairs nepielūdza, daļa no mītiem kļuva par tautas pasakām, bet daļu garīdznieki pierakstīja un pārveidoja pēc baznīcu tradīcijām.
Islandes salā dzīvoja Snorre Sturulsons. Viņš darbos, kurus sauca par edām, apkopoja senākos ģermāņu mītus par pasaules rašanos un dieviem, bet sāgās – stāstus par senajiem valdniekiem un spēkavīriem.
Anglijā kāds mūks pierakstīja ģermāņu nostāstus par spēkavīru Beovulfu. Viņš esot atbrīvojis dāņu zemi no briesmīga pūķa. Slaveni ģermāņu varoņi bija Nībelungu dzimta. Nībelungs Zigfrīds esot atņēmis pūķim zeltu. Tas bijis nolādēts: kas zeltam pieskāries, tas miris.
No seno ķeltu mītiem slavens bija stāsts par Tristanu. Viņam sava valdnieka vārdā vajadzēja bildināt skaistuli Izoldi. Atpakaļceļā Tristans un Izolde nejauši iedzēra mīlas dzērienu un iemīlējās. Tomēr Tristanam nācās atdot Izoldi savam kungam.
Pārveidotos varoņstāstus iecienīja bruņinieki. Viņi uzskatīja, ka varoņstāsti ceļ cīņas garu. No šiem stāstiem radās bruņinieku romāni. To autori sākumā izmantoja seno grieķu un romiešu nostāstus par Maķedonijas Aleksandru, trojiešiem un Eneju. Vēlāk romānos darbojās Tristāns, karaļa Artura bruņinieki un Kārļa Lielā karavīrs Rolands. Viņi visi bija attēloti tā, kā to prasīja baznīcas un bruņinieku tradīcijas: ticēja kristiešu Dievam un deva bruņinieku solījumus.