Pārmaiņas uzskatos viduslaikos
Atšķirībā no senajiem kristiešiem, pilsētnieki bija praktiski cilvēki, kas gribēja iepazīt pasauli ar prātu. Dominikāņu mūks un universitāšu doktors no Itālijas Akvīnas Toms radīja jaunu mācību. Viņš apgalvoja, ka arī prāts ir Dieva dāvana, tāpēc, Dieva gribu izzinot, var izmantot arī grieķu filozofu darbus, Aristoteļa radītos loģikas likumus un visu skaidrot ar prātu.
Akvīnas Toms
Viduslaikos radās jauns uzskatu virziens – sholastika.
Sholastika ir reliģiska filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru skolās un universitātēs.
Dažkārt to mēdz dēvēt par viduslaiku zinātni.
Sholastiķi visas atbildes meklēja Svētajos Rakstos. Viņi rakstus pētīja, salīdzināja un pat pārbaudīja ar eksperimentiem.
13. gadsimtā Anglijā dzīvoja Rodžers Bēkons. Viņš apgalvoja, ka cilvēkam ir jāpēta arī daba. Viņš pirmais atklāja, ka varavīksne rodas, sadalot gaismu. R. Bēkons pat paredzēja, ka nākotnē cilvēki izgudros mašīnu, ar kurām viņi pārvietosies pa zemi un lidos. Bēkona uzskatus cilvēki nesaprata. Zinātnieku apcietināja par Dieva zaimošanu. 14 gadus viņš pavadīja cietumā.
Arī universitātēs zinātnieki arvien vairāk izdarīja eksperimentus. No mūsdienu viedokļa tie bija neparasti: zinātnieki bieži pētīja to, ko apgalvoja senie burvji. Populāra zinātne bija alķīmija. Jaucot dažādas vielas, zinātnieki gribēja atrast vielas, kas cilvēku padara mūžīgi jaunu vai arī tādu, ar kuru palīdzību visu var pārvērst zeltā.
Diskusijas baznīcā
Viduslaiku otrajā pusē apstiprinājās diskusijas par to, kādai jābūt katoļu baznīcai.
Bija cilvēki, kuri savādāk nekā pāvests skaidroja Bībeli. Bija arī cilvēki, kas nosodīja pāvestus un bīskapus, apgalvojot, kas tie cīnoties par varu, pārkāpj kristiešu likumus.
12. un 13. gadsimtā pret pāvestu asi vērsās Dienvidfrancijas iedzīvotāju kustība katarieši. Viņi aicināja dzīvot pieticīgi un neatzina pāvesta varu. No katariešu vārda radās vārds ķeceris. Turpmāk ar to apzīmēja visus, kas vērsās pret oficiālo baznīcu.
Svarīgi!
Pret ķeceriem baznīca cīnījās ar īpašas tiesas palīdzību, ko sauca par inkvizīciju.
Pa Eiropu ceļoja baznīcas ierēdņi inkvizitori. Katrs varēja ziņot par tiem, kas varēja būt ķeceri. Inkvizitori tikās ar apsūdzētajiem un izjautāja tos. Ja pratinātais no saviem uzskatiem neatteicās, viņu nodeva valdnieka tiesai. Par smagiem pārkāpumiem vainīgos sadedzināja uz sārta, jo kristiešu asinis bija aizliegts izliet.