Mīti - fantastiski vēstījumi par dieviem un varoņiem. Mītu fantastiskajos tēlos iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības.
Tāpat kā lielākā daļa seno civilizāciju pārstāvju, arī grieķi ticēja, ka pasauli pārvalda dievi.
Olimpa kalna galotni bieži ietina balti, kustīgi mākoņi, tāpēc grieķiem likās, ka tur kāds staigā, dejo, sarunājas un priecājas. Tā, iespējams, radās priekšstats, ka dievi dzīvo Olimpa kalnā.
Olimpa kalns
Dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs.
Dievu pavēlnieks Zevs savu virsvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību, neievēro likumus. Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem. Mīti vēsta, ka atšķirībā no cilvēkiem dievi ir nemirstīgi. Grieķu dievu pasaule ir plaša. Arī tai ir sava vēsture.
- Zevs bija Olimpa dievu pavēlnieks, kura ierocis bija zibens. Viņš bija gan dievu, gan cilvēku valdnieks. Zevam bija daudz bērnu, kuru mātes bija gan dievietes, gan mirstīgās sievietes. Senajā Grieķijā daudzas ievērojamas un ietekmīgas ģimenes uzskatīja sevi par Zeva pēcnācējiem. Gandrīz visi valdnieki ticēja, ka ir Zeva bērni. Arī slavenais Maķedonijas Aleksandrs domāja, ka viņa tēvs ir Zevs.
- Hēra bija augstākā Olimpa dieviete, Zeva sieva, laulību aizbildne. Viņa bija ļoti greizsirdīga gan uz dievietēm, gan uz skaistākajām sievietēm, kurās Zevs bieži iemīlējās.
- Poseidons bija jūras un okeāna valdnieks, Zeva brālis. Tāpēc viņa rokās vienmēr bija trejžuburis. Grieķi domāja, ka zemestrīces un vētras ir Poseidona dusmu izpausme. Poseidonam ir daudz bērnu, bet tie, tāpat kā tēvs, ir stihiski, nereti draudīgi un briesmīgi.
- Aīds bija mirušo pazemes valstības dievs, Zeva brālis. Grieķi ticēja, ka pēc nāves visas mirušo dvēseles nonāk Aīda valstībā. Lai tur nokļūtu, tām laivā jātiek Stiksas upei, kas nodala dzīvo pasauli no mirušo pasaules. Mirušo valstības vārtus apsargāja lielais un niknais trejgalvainais suns Cerbers, kas ielaida dvēseles mirušo valstībā, bet nevienu no tām neizlaida.
- Atēna bija gudrības un taisnīga kara dieviete, varoņu un amatnieku aizbildne. Dieviete Atēna, kā vēstī mīts, nāca pasaulē no Zeva pāršķeltās galvas, tērpusies kaujas bruņās, ar vairogu rokās.
- Apollons bija gaismas, harmonijas un skaistuma dievs. Viņu parasti attēloja kā muzikantu un dzejnieku, kuru zelta liras pavadībā dievi dejo un dzied.
- Artemīda bija medību dieviete, Apollona dvīņumāsa. Viņa pavadīja laiku mežos un kalnos, medījot kopā ar savām pavadonēm – skaistajām nimfām.
- Afrodīte bija mīlas un skaistuma dieviete. Viņas pavadonis bija spārnotais puisēns Erots, kura bultas trāpījums bija mīlestības sākums.
- Hermejs bija dievu vēstnesis, tādēļ viņu bieži vien attēloja ar spārniņiem pie sandalēm un cepures.
- Arejs bija kara dievs, kam raksturīga ļaunprātība un nodevība.
- Dionīss bija zemes auglības spēku un vīnkopības dievs. Viņš māca ļaudis nodarboties ar vīnkopību. Dionīss rīkoja gaviles, ar apdullinošu mūziku un vīna reibumu izraisot cilvēkos ekstāzi, reliģisku aizmiršanos. Vēlāk šīs orģijas pārtapa karnevāliskos gājienos, saglabājot reliģiskā rituāla būtību.
- Hēfaists bija amatniecības dievs. Dievišķais dzelzs lietu meistars strādā dienu un nakti. Hēfaists ir visčaklākais no dieviem.
- Dēmetra bija auglības un zemkopības dieviete. Viņa bija labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos.
Grieķu mitoloģijas tēli darbojās arī uz zemes, piemēram, Sīsifs tika tēlots kā lielas gudrinieks un viltnieks, kas spēja apmānīt pat dievus. Viņš sagūstīja nāves dievu Tanatu un ar viltu panāca savu atbrīvošanu no pazemes valstības. Tomēr viņam bija tur jāatgriežas. Par krāpniecību Zevs viņam piesprieda mūžīgu sodu – velt kalnā lielu akmeni, kas katru reizi, sasniedzot kalna virsotni, noripoja lejā un darbs bija jāsāk no jauna.
Grieķu mitoloģija ir radījusi daudz teicienu, kurus lieto mūsdienu cilvēki, lai īsi raksturotu kāda cilvēka rīcību vai attieksmi.
Grieķu dievu pārvaldītā pasaule.
Sengrieķu mitoloģija atklāj mums ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli. Tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo.
Grieķi savus dievus godināja tempļos, pie altāriem, svētbirzīs, avotos un upēs. Kulta ceremonijas grieķiem bija saistītas gan ar sabiedrisko, gan ar privāto dzīvi. Godinot dievus - polisu patronus, uz altāriem tempļu priekšā upurēja dzīvniekus, lūdza dievus.
Līdz ar sabiedriskajām reliģiskajām ceremonijām dažādas kulta ceremonijas notika arī katrā ģimenē, lielākoties pie mājas pavarda, kas noderēja par altāri. Ar tām atzīmēja bērna piedzimšanu, kāzas, bēres. Liela nozīme katrā ģimenē bija mirušo senču kultam.
Orākuls
Grieķi bieži vērsās pie dieviem, lai uzzinātu viņu gribu. Pareģošana bija neatņemama grieķu dzīves sastāvdaļa. Vietu, kur notika pareģošana, sauca par orākulu. Tāpat sauc arī priesteri, kas tur pareģoja, atbildēdams uz cilvēka jautājumiem, kā arī pašu pareģojumu. Slavenākais bija Apollona templis – orākuls Delfos Parnāsa kalna pakājē. Tempļa vidū kā ovāls milzenis gulēja liels, balts akmens – grieķi uzskatīja, ka tas ir zemes centrs jeb „zemes naba”. Viņi domāja, ka zeme ir plakans disks, kura centrā ir Delfi, un ka tur dievi atbild uz cilvēku jautājumiem un pareģo nākotni. Delfu orākula Apollona templī pareģojumu izteica priesteriene jeb pītija. Grieķi ticēja, ka ar viņas muti runā dievi. Bieži vien pītijas pareģojumi bija izvairīgi un miglaini, tos varēja saprast dažādi. Tomēr grieķi augstu vērtēja orākulā dzirdēto. 6. – 3. gs. p.m.ē. ikreiz, kad vajadzēja uzsākt kādu svarīgu darbu vai pieņemt lēmumu, viņi vērsās pie orākula.
Apollona templis - Delfu orākula vieta. (Mūsdienu fotogrāfija.)
No mītiem par pasaules un dievu rašanos
Pirms radās pasaule, bija tikai mūžīgais, bezgalīgais Haoss – kaut kas bezveidīgs un tumšs ar radīšanas spēku. No Haosa sāka veidoties visa pasaule un dievi. Pirmā dzima māte zeme Gaja. Tā pletās plašumā un kļuva varena savā auglībā. Tumšajās pazemes dzīlēs atradās Tartars – visa gals un sākums, ko apņem vara siena un trīskārša nakts. No Haosa radās arī auglības un mīlestības spēks Erots, kā arī tumsa Erebs un melnā nakts Nikte, kas savukārt radīja gaismu Aiteru un dienu Hēmeru. Zeme Gaja laida pasaulē debesis – Urānu. Urāns apņēma Gaju par sievu, viņiem dzima titāni. Trīs Urāna un Gajas dēli bija kiklopi – viņiem bija tikai viena acs pierē. Urānam viņa varu atņēma dēls Krons. Kronam un viņa sievai Rejai bija seši bērni, viens no tiem Zevs. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai jaunākais - Zevs, kurš ar Prometeja palīdzību iekarojis Visumu, kļuvis par dievu valdnieku Olimpa kalnā, pasaulē beidzot iestājusies kārtība.