Teorija

Grieķi lielu vērību pievērsa izglītībai. Gandrīz visi pieaugušie prata lasīt, rakstīt un rēķināt. Šīs prasmes zēni no 7 gadu vecuma apguva skolā. Mācības parasti notika zem klajas debess kādā laukumā vai dārzā. No 12 līdz 16 gadu vecumam skolnieki apguva literatūru, gramatiku, vēsturi, ģeogrāfiju, ģeometriju un mūziku, kā arī nodarbojās ar sportu. Izglītību varēja turpināt ģimnāzijās slavenu zinātnieku vadībā.
Svarīgi!
Grieķi radīja vispusīgu izglītības principu, kas vēlāk kļuva par paraugu visai Eiropai.
Meitenes skolu neapmeklēja un nepieciešamās zināšanas ieguva mājās. Viņām mācīja dziedāt, dejot, kā arī vienkāršākos ārstniecības paņēmienus. Grieķu sabiedrībā tika cienīti gudri cilvēki. Filozofija viņu izpratnē aptvēra visas dzīves jomas, arī zinātni un reliģiju.
Filozofija (grieķu val. philosophia – gudrības mīlestība) – zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgiem attīstības likumiem.
Grieķu filozofijas sākumi meklējami 6. gs. p.m.ē. Mazāzijas grieķu pilsētās. Antīko autoru darbos pasaule tika aplūkota kā vienota un sakārtota telpa. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēka prāts spēj izzināt pasaules uzbūvi un lietu likumsakarības. Savukārt pasaules izzināšana ļauj cilvēkam izprast pašam sevi. Kas pazīst sevi, spēj iepazīt pasauli.
 
DSC_5647.JPG
Diskusijas par filozofiju. 1.gs. romiešu mozaīka.
 
Grieķu zinātnieki domāja, kas visas lietas – planētas, cilvēki, dzīvnieki un augi – sastāv no kādas pirmvielas.Taless no Milētas 6. gs. pirmajā pusē p.m.ē. novērojumu ceļā nāca pie secinājuma, ka visu lietu pamatā ir ūdens. Savukārt citi domātāji par pirmvielu uzskatīja gaisu.
 
Ar laiku dažādas dabaszinātņu nozares atdalījās no filozofijas un kļuva patstāvīgas. Tika likti pamati matemātikai (Pitagors, Eiklīds, Arhimēds).
  • Pitagoru varam uzskatīt par vienu no izcilākajiem sava laika matemātiķiem un astronomiem. Viņš pirmais apgalvoja, ka Zemei ir lodes forma un ka tā atrodas Visuma centrā. Izcilais zinātnieks uzskatīja, ka ar skaitļu palīdzību iespējams izteikt kosmosa uzbūves principus.
  • Eiklīdam ar deduktīvās metodes palīdzību izdevās izveidot tādu matemātikas zinātni, kas balstās uz aksiomu un teorēmu sistēmu.
  • Arhimēds izstrādājis dažādu figūru virsmas un tilpuma aprēķināšanas metodes, noteicis riņķa līnijas garuma un diametra attiecības (pī) aptuveno vērtību, kā arī pierādījis naturālās skaitļu virknes bezgalīgumu.
 
Medicīnas kā zinātnes attīstība tiek saistīta ar ārsta Hipokrata vārdu.
220px-Hippocrates_rubens.jpg
Hipokrats
 
Viņš sāka apkopot tautas medicīnas un savu priekšgājēju sasniegumus un paņēmienus ārstniecībā, tādēļ Hipokratu mēdz dēvēt par „medicīnas tēvu”.
 
5. - 4. gs. p.m.ē. grieķu filozofi pievērsās cilvēka un sabiedrības problēmām. Viņi lika pamatus loģikai – zinātnei par domāšanas likumsakarībām – un retorikai – daiļrunības mākslai. Grieķi uzskatīja, ka šīs zināšanas un prasmes cilvēkam nepieciešamas, lai sekmīgi darbotos sabiedrībā un valsts pārvaldē. Platona un Aristoteļa sacerējumi par valsti un sabiedrības pārvaldi mūsdienās ir atzīti par politikas zinātnes pirmsākumiem. Ir zinātnes jomas, piemēram, matemātika un astronomija, kuru sākotne meklējama senajās civilizācijās, bet viena zinātne radās tieši Grieķijā – tā ir vēsture. Ar vārdu „vēsture” (historia) grieķi apzīmēja stāstu un teiksmu, kā arī vēstījumu par pagātni.
 
Delfu templis
Uz tempļa sienām varēja izlasīt  septiņus īsus izteicienus - dzīves gudrības:
  1. Pazīsti pats sevi.
  2. Nekā pārmērīga.
  3. Mērs – svarīgāks par visu.
  4. Visam savs laiks.
  5. Galvenais dzīvē – beigas.
  6. Labais pūlī nav atrodams.
  7. Paļaujies tikai uz sevi.
 
DSC_5645.JPG
Delfu templis. Mūsdienu fotogrāfija.
 
  • Sokrats (ap 470 -399.g.p.m.ē.) bija pirmais izcilais Atēnu uzplaukuma laikmeta filozofs. Viņu interesēja jautājumi: kas ir labs? Kas ir pareizi? Kas ir taisnīgi? Sokrats mācīja par visu šaubīties, saprast, ka nav gatavu atbilžu, absolūtu mācību. Viņa darbība nepatika Atēnu amatpersonām. Viņš tika apsūdzēts par jaunatnes samaitāšanu, uzdodot tai provocējošu jautājumus par sabiedrību. Tiesa Sokratam piesprieda nāvessodu, liekot izdzert indi.
    250px-Socrates_Louvre.jpg
    Sokrats
  • Platons (ap 427-347.g.p.m.ē.) bija klasiskās Senās Grieķijas filozofs un matemātiķis, Sokrata māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Platons 12 gadus ceļoja pa Grieķiju, Itāliju un Ēģipti. Atgriezies Atēnās viņš atvēra filozofijas skolu – Platona akadēmiju, kurā zinības ieguva daudzi vēlāk izcili domātāji. Platons uzskatīja, ka labākais mācīšanas veids ir uzdot jautājumus un ļaut skolniekiem pašiem nonākt pie patiesības.
    225px-Plato_Silanion_Musei_Capitolini_MC1377.jpg
    Platons
     
  • Aristotelis (ap 384-322.g.p.m.ē.) bija sengrieķu zinātnieks un filozofs. 17 gadu vecumā iestājās Platona akadēmijā un 20 gadus tur studēja dabaszinātnes un filozofiju. Sākumā viņš mācījās, bet pēc tam mācīja citus, sacerēja zinātniskus darbus. Viņš kļuva par Maķedonijas troņmantnieka Aleksandra skolotāju. Atgriezies Atēnās, viņš nodibināja pats savu skolu – Liceju – un kļuva par neapstrīdamu autoritāti zinātnē. Grieķu vēsturnieki demokrātijas uzplaukuma periodā grieķiem pieauga interese par hellādas slaveno pagātni. Viņi lepojās ar uzvarām kaujās, savu pārvaldes sistēmu, vadoņiem, dzejniekiem, māksliniekiem un atlētu sasniegumiem sporta spēlēs.

    225px-Aristoteles_Louvre.jpg
    Aristotelis
 
Aristotelis par vēsturi un poēziju (4. gs. p.m.ē.).
Vēsturnieku no dzejnieka atšķir tas, ka pirmais runā par patiesiem notikumiem, bet otrais par to, kas varēja notikt. Varētu pārlikt dzejā Hērodota sacerējumus, tomēr tā paliks vēsture – vai nu ar pantmēru, vai bez tā.
 
Grieķu vēsturnieki
Izcilākais grieķu vēsturnieks Hērodots (ap 485. ap 425. g. p.m.ē.) vēlāk tika saukts par „vēstures tēvu”.
 
200PX-~1.JPG
Hērodots
 
Lai labāk aprakstītu grieķu-persiešu karus, kas bija risinājušies viņa bērnībā, viņš apceļoja Grieķiju un Persiju un pabija arī grieķu kolonijās. Visur viņš meklēja kara dalībniekus, iztaujāja tos un izdarīja pierakstus. Hērodots apmeklēja arī lielāko senatnes pilsētu Babilonu, aprakstīja tās diženumu un skaistumu, redzēja Ēģiptiešu piramīdas Nīlas krastos, interesējās par to celtniecību, kā arī par mūmiju balzamēšanu.
 
Atēnu stratēgs un Peloponēsas kara dalībnieks Tukidīds (ap 460-396) centās atklāt patiesos kara cēloņus un izskaidroja visus notikumus ar cilvēka dabu, nevis dievu iejaukšanos.  
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 100. - 101.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Hipokr%C4%81ts
http://lv.wikipedia.org/wiki/Aristotelis
http://lv.wikipedia.org/wiki/Sokrats
http://lv.wikipedia.org/wiki/Platons
http://lv.wikipedia.org/wiki/H%C4%93rodots