Teorija

Atēniešiem populārākā no izklaidēm bija teātris.
Teātris – skatuves māksla, izrāde vai izrādes vieta.
Teātra izrādes varēja apmeklēt visi. Teātri atradās zem klajas debess, jo vasaras Grieķijā ir karstas un skatīties teātri brīvā dabā ir patīkami.
 
Lugu izvēle bija plaša:
  1. traģēdija (luga, kurā ir lielas ciešanas, tās parasti beidzas ar galvenā varoņa bojāeju), 
  2. komēdija (jautra, dzīvespriecīga luga, kurā izsmieti sabiedrības, sadzīves un cilvēku trūkumi),
  3. satīra drāma (literārs sacerējums, mākslas darbs, kurā izsmietas vai nosodītas kādas parādības vai personas).
 
Gan traģēdiju, gan komēdiju izcelsme ir saistīta ar auglības un vīnkopības dieva kultu. Dionīsam veltītajos svētkos jeb Dionīsijos tika rīkoti karnevāliski gājieni, kuros vīnstīgām izrotājušies ļaudis devās gājienā pa ciemu un pilsētu ielām un lauku ceļiem, dziedādami dziesmas un nesdami auglības simbolus. Sapulcējušies pie Dionīsa altāriem, svētku dalībnieki apdziedāja dieva uzvaras un ciešanas. Grieķi svinēja Dionīsijus vairākas reizes gadā. No 6. gs. p.m.ē. populāri kļuva svētki, ko svinēja martā-aprīlī. Svētki turpinājās sešas dienas. Tie sākās ar svinīgu procesiju, kuras priekšgalā nesa Dionīsa statuju. Svētku otrajā un trešajā dienā notika koru sacensības, piektā un sestā diena tika atvēlēta teātra izrādēm – sacensībām.
Svarīgi!
Dionīsa teātris bija vecākais teātris Atēnās. Pēc tā parauga būvēja un iekārtoja pārējās izrāžu vietas Grieķijā.
Katru gadu marta beigās noteiktā dienā ļaužu bari uzreiz pēc saullēkta devās uz teātri, kas bija izvietots Atēnu Akropoles pakājē un gatavojās kopīgi svinēt ikgadējos dieva Dionīsa svētkus.
 
DSC_5661.JPG
Epidaura teātris (Ap 380.-330. g. p.m.ē. Epidaurā uzcēla ārstniecības dieva Asklēpija svētnīcas ansambli. Tajā bija Asklēpija templis, svētceļnieku apmešanās vietas, dziedinātava, gimnasijs, stadions un teātris – grandioza būve ar 55 skatītāju vietu rindām.)
 
Teātrī ap apaļu laukumu, ko sauca par orhestru, pusaplī rindās uz augšu bija izvietotas skatītāju vietas – teatrons.
Orhestra – apaļš laukums, kurā uzstājas dejotāji, aktieri, koris. Tās centrā atradās dieva Dionīsa altāris.
Teatrons – skatītāji sēdēja nevis uz atsevišķiem sēdekļiem, kā mūsdienu teātrī, bet uz akmens terasēm.
Teātri bija būvēti tā, lai skatītāji pat no tālākās vietas varētu redzēt un dzirdēt tikpat labi kā tuvu pie skatuves sēdošie. Pašā apakšā pirmajā rindā sēdēja priesteri, pilsētas augstākās amatpersonas un goda viesi. Pēdējās rindās pašā augšā bija vietas sievietēm. Orhestras vidū atradās galda formā izveidots altāris. Aiz orhestras iepretim skatītājiem atradās skēna – koka, vēlāk akmens celtne, no kuras izrādes laikā iznāca aktieri.
 
DSC_5667.JPG
Teātra maskas
 
Izrāde sākās no rīta ar dzīvnieka upurēšanu pie altāra. Tad koris – 12 līdz 15 īpaši izvēlēti Atēnu pilsoņi – dejoja un dziedāja atklāšanas dziesmu. Pēc tam no skēnas iznāca aktieri un sākās uzvedums.
 
Aktieru sejas bija paslēptas aiz maskas. Izrādē piedalījās ne vairāk kā trīs aktieri, bet, mainot maskas, viņi katrs varēja tēlot vairākas lomas. Tā kā sievietes nedrīkstēja piedalīties izrādē, vīrieši tēloja arī sieviešu lomas. Aktieri gan runāja, gan dziedāja, gan dejoja. Lugās nozīmīga bija kora piedalīšanās.
 
Teātrī trīs dienas pēc kārtas katru dienu izrādīja 4 izrādes, kura teksta un mūzikas autors bija viens un tas pats dzejnieks. Trīs no tām parasti bija traģēdijas.
 
Traģēdijās bija stāstīts par:
  1. grieķu mītu varoņiem, viņu cīņām, noziegumiem un ciešanām, 
  2. dieviem, kuri sodīja cilvēkus par pārdrošību un lepnību, kā arī pakļāva pārbaudījumiem nevainīgos.
 
Ievērojamākie traģēdiju autori 6. un 5. gs. p.m.ē. bija Aishils, Sofokls un Eiripīds.
 
Dienas izskaņā sekoja satīra drāma – jautra luga, parasti par tiem pašiem mītu varoņiem, piemēram, par Hēraklu un viņa varoņdarbiem. Tai vajadzēja uzlabot publikas nomākto omu pēc traģēdijām.
 
Ceturtajā dienā tika uzvestas komēdijas, joku spēles, parasti piecas pēc kārtas. To autori, no kuriem izcilākais bija Aristofans, izsmēja mītu varoņus un to piedzīvojumus, kā arī pašus dievus. Tika izsmieti arī pilsētas augstākie varasvīri un daži tautas sapulces lēmumi.
 
Aktieri
Ap 6. gs. p.m.ē. kori, kurš piedalījās izrādēs un uzvedumos, papildināja aktieri. Sākumā šī loma pienācās dzejniekam – lugas autoram. Vēlāk ieviesa otro un trešo aktieri, kuri tēlojas visas lomas. Aktierus algoja polisa.
 
Grieķijā aktieri parasti bija brīvi pilsoņi. Antīko aktieru ietērps sastāvēja no maskas ar parūku, apmetņa un koturnām – sandalēm ar ļoti biezu zoli, kas pagarināja aktieru augumus.
 
DSC_5666.JPG
Aktieris ar koturnām. 
 
Kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus mākslinieki izmantoja runu, dziesmu un žestus.
 
Skatītāji
Izrādes turpinājās līdz vēlai pēcpusdienai. Skatītāji teātrī pavadīja visu dienu. Ēdienus un dzērienus tie bija paņēmuši līdz. Visam uz skatuves notiekošajam publika aktīvi sekoja līdz. Ja aktieru tēlojums nepatika, viņus apmētāja ar sieru un vīģēm. Dažkārt bija jāiejaucas kārtības sargiem. Teātra izrādes bija visas tautas svētku dienas.
 
Uzvedumu izdevumus apmaksāja bagātie atēnieši. Tas prasīja daudz līdzekļu, bet katrs uzskatīja par pagodinājumu, ja dzejniekam, ko viņš bija izvēlējies, tika piešķirta galvenā balva – efeju vainags, jo, tāpat kā olimpiskās spēles, arī teātra uzvedumus uzskatīja par vienu no grieķu iemīļotākajām sacensībām. Lēmumus pieņēma ievēlēti tiesneši, kuri bieži saņēma skatītāju protestus.
Atsauce:
 
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 104. - 105.lpp.
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/griekija/teksts.htm