Teorija

Sengrieķu māksla, kuras pirmsākumi meklējami jau Krētas un Mikēnu civilizācijās, augstāko uzplaukumu piedzīvoja 6.-4. gs. p.m.ē. Tie bija Grieķijas polisu ziedu laiki politikā, saimniecībā, kultūrā un mākslā.
 
Grieķijas uzplaukumu veicināja:
  1. sekmīga tirdzniecība ar citām Vidusjūras un Austrumu zemēm,
  2. panākumi karos pret persiešiem,
  3. demokrātijas nostiprināšanās.
 
Grieķi varēja atļauties savus līdzekļus un brīvo laiku tērēt zinātnes un izglītības attīstībai, celt grandiozas celtnes par godu dieviem, ierīkot stadionus sporta spēlēm un vietas teātra izrādēm.
 
Rūpēties par savu pilsētu attīstību grieķus mudināja:
  1. viņu raksturīgā tieksmes pēc skaistuma un harmonijas,
  2. sacensību gars un vēlēšanās izcelt savus panākumus un sasniegumus.
 
Šie centieni izpaudās gan arhitektūrā, gan tēlniecībā.
Arhitektūra – mākslas veids, kas rada telpisku vidu cilvēku dzīvei.
Tēlniecība – tēlotājas mākslas veids, trīsdimensiju māksla. Mākslas tēlu veido akmenī, kokā, mālā, plastilīnā vai ģipsī. Gatavo darbu var atliet bronzā. Cilvēka figūru var attēlot visā augumā (dabiskā lielumā – statuja, samazināta – statuete), var veidot arī skulpturālu portretu, kurā cilvēks attēlots līdz pleciem vai jostasvietai (biste).
Grieķu pilsētām bija raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes. To centrālo daļu veidoja akropole (grieķu val. augšpilsēta) - pilsētas nocietinātā daļa, kura parasti tika celta pakalna virsotnē. Tur atradās pilsētas galvenās svētvietas – tempļi un statujas, kas celtas par godu dieviem, pilsētas aizbildņiem.
 
DSC_5651.JPG
Atēnu Akropole 5. gs. p.m.ē.
  1. Atēnas templis Partenons.
  2. Atēnas un Poseidona templis Erehtejons.
  3. Atēnas statuja.
  4. Propileji – ieejas vārti Akropolē.
  5. Nīkes templis.
  6. Svētais olīvkoks.
  7. Teātris Odeons.
  8. Dionīsa teātris.
 
Svarīga loma bija agorai – tirgus laukumam, kas bija gan sabiedriskās, gan saimnieciskās dzīves centrs, jo tur notika arī tautas sapulces. Gandrīz katrā pilsētā bija vietas brīvā laika pavadīšanai – stadions, teātris, gimnasiji.
Gimnasijs – vingrošanas vieta dārzā, laukā vai telpā.
DSC_5656.JPG
Hēfaista templis Atēnās (Tempļu raksturīgākās iezīmes – kolonnu ietverta taisnstūrveida akmens ēka ar divslīpju jumtu, kas novietots uz trīspakāpju pamata. Tos rotāja dekoratīvu ciļņu joslas un statujas.)
 
Starp sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām bija krasa atšķirība. Pat turīgo grieķu dzīvojamās mājas bija nelielas un pieticīgi iekārtotas. Tām nebija logu uz ielas pusi. Istabas tika izgaismotas un vēdinātas caur iekšējo pagalmu. Teātrus, tempļus un stadionus būvēja plašus un skaistus.
 
Grieķu dzīvē nozīmīga vieta bija dieviem, tāpēc tempļi bija lielākās un skaistākās celtnes Senajā Grieķijā.
 
Tempļa iekštelpa nebija plaša. Tur parasti atradās tā dieva statuja, kam templis bija veltīts, kā arī templim dāvinātie vērtīgie priekšmeti. Dažreiz templī glabājās polisas kase. Svētkus par godu dievam parasti rīkoja zem klajas debess – laukumā tempļa priekšā.
 
Ēku celtniecībā plaši izmantoja vietējos materiālus – akmeni un marmoru.
 
Grieķu tēlnieku prasme precīzi atveidot cilvēka ķermeni ietekmējusi visu turpmāko tēlniecības attīstību.
Svarīgi!
Grieķi pirmie sāka atveidot cilvēku sarežģītā kustībā, piemēram, Mirona skulptūra „Diska metējs”.
DSC_5653.JPG
Mirons. Diska metējs. 5. gs. p.m.ē.
 
Atšķirībā no ēģiptiešu māksliniekiem, kuri galvenokārt atveidoja faraonus, augstmaņus un priesterus, grieķi daudz attēloja savus līdzpilsoņus, parādot tos darbībā – strādājot, sacenšoties spēkā un veiklībā, karojot. Pavisam nesen pētnieki ir noskaidrojuši, ka grieķi skulptūras izkrāsojuši un tās bijušas krāšņas, nevis baltas vai pelēcīgas, kādas tās ir saglabājušās līdz mūsdienām.
 
Senajā Grieķijā bija attīstīta arī glezniecība. Apgleznoja tempļu un portiku sienas, tāpat izmantoja māla plāksnes un koka dēļus. Diemžēl gleznotāju darbi nav saglabājušies. Par tiem stāsta tikai apraksti.
Glezniecība – tēlotāja mākslas veids, kas ar krāsām, līnijām un gaismēnām uz plaknes (audekla, koka, kartona, sienas apmetums) rada mākslas attēlus.
Par mākslinieku prasmi mūsdienās var spriest pēc apgleznotajiem māla traukiem. Lielāko daļu no tiem rotāja ikdienas dzīves ainas, leģendu un mītu sižeti. Aplūkojot zīmējumus uz traukiem, var iepazīt grieķu dabu, iedzīvotāju nodarbošanās veidus, vēsturiskus notikumus, sadzīves tradīcijas.
 
DSC_5659.JPG
Grieķu keramika.
Vāze ar ģeometrisku rotājumu (pirmā no kreisās puses). Melnfigūru vāze (otrā). Sarkanfigūru vāza (trešā).
 
Grieķu kolonnas
Senajā Grieķijā izveidojās klasiskais arhitektūras ordera tips.
Orderis – arhitektonisks kārtojums, kurā izveidota noteiktu elementu sistēma: bāze (pamats), kolonna un kapitels (augšdaļa, kas balsts siju).
 
DSC_5657.JPG
  1. Doriskais orderis.
  2. Joniskais orderis.
  3. Korintiskais orderis.
 
Atēnu Akropole mūsdienās
480. g. p.m.ē. persieši tik stipri izpostīja Atēnas, ka pilsētu vajadzēja celt no jauna. Pēc Perikla ierosinājuma tautas sapulce nolēma, ka jaunajām ēkām jābūt vēl skaistākām un varenākām. Galvenā bija svētnīca par godu dievietei Atēnai. Atēnieši uzskatīja, ka viņa palīdzēja sakaut persiešus. Atēnai veltīto templi nosauca par Partenonu. Tā krāšņums kalpoja diviem mērķiem: godināt Atēnu, lai viņa arī turpmāk palīdzētu savai pilsētai un tautai, un demonstrēt citām valstīm Atēnu bagātību un varenību.
 
DSC_5655.JPG
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 102. - 103.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.