Teorija

Ēģiptiešu rakstība
Ēģiptiešu rakstu zīmes bija hieroglifi.
Hieroglifs – zīme, kas apzīmē vārdus, zilbes vai atsevišķas skaņas. Grieķu valodā „hieroglifs” nozīmē „svētā zīme”.
Hieroglifi bija nelieli zīmējumi, katrs apzīmēja kādu parādību, priekšmetu vai darbību. Piemēram, aplis ar punktu centrā apzīmēja sauli, acs – redzēšanu vai zināšanu.
 
DSC_5097.JPG
Hieroglifi
 
Daži teksti bija iekalti akmenī, bet galvenokārt rakstīja uz papirusa. Ēģiptieši rakstīja ar niedres irbuli un tinti. Viņi prata pagatavot gan melnu, gan sarkanu tinti. Ar sarkano tinti rakstīja to, ko vēlējās izcelt.
Papiruss – papīram līdzīgs materiāls, gatavots no Nīlas krastos augošām papirusa niedrēm.
Pierakstītās papirusa lapas tika sarullētas, izritināts rullis varēja sasniegt vairāku metru garumu.
 
DSC_5143.JPG
Papirusa izgatavošana
 
Ēģiptiešu rakstībā bija zināmas ap 2 000 rakstu zīmju, bet pārsvarā lietoja ap 750 hieroglifiem.
 
Lai iemācītos lasīt un rakstīt, bija vajadzīgi vairāki gadi. Pie tempļiem veidojās rakstību skolas, kur priesteru vadībā centīgākie zēni no bagātākajām ģimenēm apguva rakstītprasmi. To beidzēji varēja ieņemt augstu vietu sabiedrībā – rakstvedis bija cienījams un labi apmaksāts darbs. Dažos gadījumos centīgiem un apdāvinātiem zēniem no nabadzīgām ģimenēm uzsmaidīja veiksme un viņi kļuva par rakstvežiem. Tomēr prasme lasīt un rakstīt bija liels retums. Lielākā ēģiptiešu daļa bija neizglītota.
Svarīgi!
Pēc Ēģiptes civilizācijas norieta hieroglifu rakstība tika aizmirsta. 19. gs. to atšifrēja franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions.  
Celtniecība
Ēģiptieši bija prasmīgi celtnieki. Par godu dieviem viņi cēla varenus tempļus. Daudzi no tiem ir saglabājušies līdz mūsdienām.
 
Tempļu plašajās telpās pulcējās daudz ļaužu. Priesteru vadībā tur notika svētki un darbojās arī skolas. Katrā templī bija novietota Dieva statuja. Ēģiptieši domāja, ka tajā mīt dieva dvēsele, kas visu dzird un redz. Tempļa galvenajā daļā, kur atradās dieva statuja, drīkstēja ieiet tikai priesteri un faraons.
 
Priesteru galvenais uzdevums bija dievu godināšana.
 
Lielākais un greznākais templis atradās Karnakā, Nīlas labajā krastā. Tas bija veltīts saules dievam Amonam-Ra un uzcelts pēc faraona Ramzesa II rīkojuma 13.gs.p.m.ē. Netālu bija Luksoras templis. Tempļu rotāšanai izmantoja kolonnas un obeliskus.
 
Obelisks – četrskaldņu akmens stabs, kas uz augšu sašaurinājās, noslēdzoties ar smaili, ko parasti noklāja ar vara plāksnēm. Simbolizēja saules starus.
 
11.jpg
Luksoras tempļa drupas
 
Ēģiptiešu māksla
Ēģiptiešu mākslai raksturīga harmonija, miers un nosvērtība. Mākslas darbos bija attēloti gan faraoni un viņu ģimenes locekļi, gan rakstveži, zemkopji, amatnieki un karavīri, gan arī dievi. Tika attēlota arī apkārtējā daba – augi un dzīvnieki, arī mājdzīvnieki.
 
DSC_5103.JPG
Augstmanis Snofru ar savu māsu Meritu
 
Ēģiptieši īpaši godāja kaķi, kas bija svētais dzīvnieks, to bieži attēloja mākslas darbos. Skulptūras un sienu gleznojumi papildināja arhitektūru. Tempļus un kapenes rotāja daudzi mākslas darbi. Faraonu un dievu skulptūras bija daudz lielākas par pārējām. Tām vajadzēja uzsvērt faraonu un dievu īpašo vietu ēģiptiešu dzīvē. Skulptūras bija krāsotas. To acis veidoja no dārgakmeņiem vai kalnu kristāliem. Attēlojot cilvēku, mākslinieki neievēroja cilvēku ķermeņa proporcijas. Bieži skulptūras bija anatomiski nepareizas. Cilvēku augšstilbi bija veidoti garāki nekā dabā, bet pleci uzkrītoši stūraini, visi rokas pirksti – vienādā garumā. Vēl lielāka neatbilstība ar dabu ir pamanāma ciļņos, kur cilvēku sejas attēlotas profilā, acis un viduklis – pretskatā, bet kājas – sānskatā. Visizteiksmīgākās senēģiptiešu gleznojumos ir rokas - tās nes, tver, cērt, pasniedz, lūdz, svētī vai brīdina. Gleznojumos vīrieši ir iekrāsoti brūni sarkanā, bet sievietes - gaišdzeltenā krāsā. Mati visiem krāsoti melni, bet apģērbs - balts un viegls.
 
Ģeometrija un matemātika
Kanālu ierīkošanai, tempļu un piramīdu celtniecībai bija nepieciešami precīzi mērījumi un aprēķini. Aritmētika un laukumu mērīšana veicināja ģeometrijas attīstību.
 
Skolā mācīja ne tikai rakstīšanu un lasīšanu, bet arī matemātiku, ģeometriju, astronomiju un citus priekšmetus.
 
Plūdi nopostīja lauku robežas, tādēļ katru gadu pēc plūdiem laukus vajadzēja no jauna mērīt. Tā radās zemes mērīšanas māka. Grieķi to vēlāk nosauca par ģeometriju. Ēģiptē lietoja īpašu mērauklu, kurā ar mezglu palīdzību bija atzīmēti noteikta garuma gabali. Mērvienības bija pirksta platums, plaukstas platums, pēdas garums, elkonis (garums no pirkstu galiem līdz elkonim).
 
Lauku mērīšanai bija vajadzīga arī matemātika. Bez tās nebija iedomājama kanālu un dambju sistēmu veidošana, piļu, tempļu un kapeņu būve. Ierēdņiem matemātika bija vajadzīga, lai aprēķinātu pārtikas un citu materiālu krājumus. Tirgotājiem vajadzēja saskaitīt, svērt un mērīt preces, aprēķināt cenas. Ēģiptieši lietoja skaitīšanas sistēmu, kuras pamatā ir skaitlis 10. 
  
DSC_5148.JPG
 
Mirušo balzamēšana
Mirušo balzamēšanas laikā ēģiptieši iepazina cilvēka ķermeni. Šīs zināšanas izmantoja medicīnā. Ar bronzas instrumentiem ēģiptiešu ārsti veica diezgan sarežģītas operācijas.
Balzamēšana jeb mumificēšana – mirušā ķermeņa speciāla apstrāde, lai novērstu miesas audu sairšanu.
Mirušā cilvēka ķermeni mērcēja sālsūdenī, izņēma iekšas, iezieda ar aromātiskiem sveķiem un eļļām.
Ēģiptiešu kalendārs
3. gt. p.m.ē. radās ēģiptiešu kalendārs. Priesteri, vērojot Nīlas plūdu gaitu, sastādīja kalendāru. No vienu plūdu sākuma līdz nākamajiem plūdiem apritēja 365 dienas. Tas bija gads. Ēģiptiešu gads sākās jūlija vidū, Nīlas plūdu laikā. Gadu sadalīja 12 mēnešos ar 30 dienām katrā. Piecas atlikušās dienas bija svinamās dienas.
Ēģiptiešu dzeja un pamācības
Senie ēģiptieši sacerēja dažāda veida literārus darbus: himnas dievu godināšanai un pamācības bērniem.
 
Himnas visvairāk bija veltītas Saules dievam, Ozīrisam, Izīdai, Nīlas upes dievam. Himnās tika cildināts arī dievam pielīdzinātais faraons. Tajās stāstīts par valdnieka karagājieniem un viņa organizētajiem celtniecības darbiem. Ēģiptieši apdziedāja arī dabas skaistumu, draudzību un mīlestību.
 
Seno ēģiptiešu pamācības ietvēra dzīvē gūto pieredzi un bija domātas jaunajai paaudzei.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008. 50. - 51.lpp.
Atsauce:
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997., 114. - 140.lpp.
Atsauce:
http://www.irlaiks.lv/tourism/world/keyword.php?id=2490&cid=2507&kid=5808