Teorija

Vikingi bija skandināvu un Baltijas jūras baseina izcelsmes pirāti viduslaikos, laika posmā, kas aptver 9. - 11. gs.
Pasaules vēsturē vikingus pazīst kā nežēlīgus laupītājus un sirotājus, taču vikingi bija arī lietpratīgi kuģu būvētāji, bezbailīgi karotāji, gudri tirgotāji un čakli zemkopji.
 
Skandināvu tautām no 8. gs. beigām līdz 11. gs. vidum bija ievērojama loma Eiropas vēsturē. Šajā laikaposmā, ko sauc par vikingu laikmetu, zviedru, dāņu un norvēģu vikingi devās jūras braucienos uz tālām zemēm.
  
Vikingi sasniedza:
  1. Krievijas līdzenumus austrumos,
  2. Vidusjūru, Melno jūru un Kaspijas jūru dienvidos,
  3. Barenca jūru ziemeļos,
  4. Ameriku rietumos.
 
Vārdu „viking” skaidro dažādi. Vieni to saista ar sennorvēģu valodas vārdu „vik” (līcis) – tie, kas uzturas, dzīvo līcī. Citi savukārt uzskata, ka tas ir atvasinājums no darbības vārda „vikja” (aizklīst, novirzīties) – tie, kuri aizklīduši prom no mājām.
 
Tā laika Eiropā vikingi tika dēvēti arī citos vārdos:
  1. Bizantijā tos sauca par varingiem,
  2. slāvu zemēs – par rusiem jeb varjagiem,
  3. Franku valstī – par normaņiem,
  4. Anglijā – par dāņiem,
  5. Vācijā – par askomaniem.
 
Skandināvu rakstītie vēstures avoti liecina, ka vikinga apzīmējums nav saistīts ar piederību kādai tautai vai iedzīvotāju grupai, bet tā ir noteikta darbība – skandināvs dodas vikingā. Citiem vārdiem sakot, tie ir ļaudis, kas devušies jūras braucienā vienlaikus nodarbodamies ar tirdzniecību un laupīšanu.
 
DSC_4040.JPG
Vikingu kuģa priekšgala rotājums - pūķa galva
 
Pievērsties tik neparastam dzīvesveidam Skandināvus rosināja dabas apstākļi. Pussalas rietumu piekrasti apskalo bargā Ziemeļjūra ar dziļiem fjordiem, kuru krastos ir augsti kalni un necaurejami meži, bet austrumos ir vētrainā Baltijas jūra ar līčiem un salām. Bargs klimats – īsa vasara, auksta, sniegiem bagāta ziema. Akmeņaina, mazauglīga augsne, kas nedeva pietiekami daudz ražas. Dzīve risinājās galvenokārt kalnu ielejās, upju krastos un jūras piekrastē. Tur attīstījās arī kuģubūve un tirdzniecība.
 
DSC_4270.JPG
Skandināvu ciems
 
8. gs. beigās Skandināvijā dzīvoja ne vairāk kā 2 miljoni iedzīvotāju. 9. gadsimtā Ziemeļeiropā iedzīvotāju skaits strauji palielinājās, jo līdz ar siltāka klimata iestāšanos cilvēki ieguva labāku ražu un sāka dzīvot pārtikušāk un ilgāk. Plašāk sāka izmantot dzelzs darbarīkus. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, ļaudis ierīkoja jaunas saimniecības, un ar laiku apstrādājamās zemes visiem vairs nepietika. Tas mudināja daudzus Rietumnorvēģijas iedzīvotājus kuģot pāri jūrai un apmesties tuvējās salās. Izceļošanu veicināja arī skandināvu sabiedrībā pastāvošās tradīcijas, ka jaunākajiem dēliem jāpamet vecāku ģimene un sevi jānodrošina pašiem, kā arī tiesu prakse, kas likumpārkāpējus sodīja ar izraidīšanu.
 
Vīri, kas devās vikingā, ilgstoši atradās prom no savām mājām, tāpēc skandināvu sabiedrībā sievietēm bija vairāk pienākumu un tiesību nekā citās tā laika sabiedrībās. Viņu pārziņā bija saimniecību vadīšana, sievietes kļuva par vīru bagātību līdzīpašniecēm, un viņām varēja būt savi zemes īpašumi.
 
Kuģojot pa upēm, vikingi nokļuva dziļi daudzu zemju iekšienē. 9. gs. pirmajā pusē viņi bija sastopami mūsdienu Vācijā, Francijā un Nīderlandē. Ziemeļu vīri tur nostiprinājās un no turienes veica savas sirojumus uz citām zemēm. Viņu pirātiskie uzbrukumi turpinājās līdz pat gadsimta beigām, kad normaņi nostiprinājās Francijas teritorijā un Anglijā, bet viņu pēcteči vēlāk arī Dienviditālijā un Sicīlijā. Ziemeļu vīri ne tikai siroja, tirgojās un atklāja jaunas zemes, bet nereti kļuva arī par algotņiem Eiropas valdnieku galmos un jaunu valstu dibinātājiem.
Svarīgi!
Vikingu laikmetā ziemeļu tautas tika pievērstas kristietībai. 9. gs. vidū misionārs Angars lika pamatus baznīcai Hēdebijā (tag. Šlēsvigā Vācijā), bet 10. gs. sākumā vikingu karalis Dānijā Haralds Zilzobis pieņēma kristietību.
11. gadsimtā, nostiprinoties skandināvu valstīm, vikingu aktivitātes Eiropā pamazām pierima.
Atsauce:
 
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.