Svarīgi!
Vikingi bija ne tikai kareivīgi jūrasbraucēji un sirotāji, bet arī prasmīgi kuģu būvētāji, amatnieki, tirgotāji un jaunu zemju atklājēji. Viņi sāka apdzīvot plašus apgabalus, dibināja tirdzniecības apmetnes un veidoja jaunas valstis.
Dāņu vikingi laupīja Franku impērijas pilsētās upju krastos, organizēja karagājienus uz Astūriju un Portugāli Pireneju pussalā, uz Baleāru salām, Provansu Francijas dienvidos un Toskānu Itālijā un pēc atgriešanās Anglijā pakļāva Nortambriju un Austrumangliju, kur apmetās uz pastāvīgu dzīvi.
911. gadā rietumfranku karalis Kārlis Vientiesīgais atdeva valdījumā normaņu vadonim Rollonam teritorijas Ziemeļfrancijā Sēnas upes grīvā. Tā izveidojās Normandijas hercogiste. Tur apmetušies normaņi pieņēma kristietību un atzina karaļa virsvaru, taču ar laiku hercogiste kļuva ļoti spēcīga un patstāvīga. Kolonisti dažu gadsimtu laikā iedzīvojās jaunajā vidē, pārņemdami franku kultūru, valodu un paražas.
9. gs. otrajā pusē, kad daudzās Eiropas zemēs sāka veidoties valstis, arī Norvēģijā Haralds Skaistmatis, kurš bija guvis pārsvaru cīņā par varu ar pārējiem vadoņiem, lika pamatus vienotai valstij. Tā nostiprinājās viņa pēcteču valdīšanas laikā. Daudzi norvēģu vikingi, nevēlēdamies pakļauties Haraldam Skaistmatim, pameta dzimteni un izceļoja uz Īslandes salu. Turp devās arī daudzas skandināvu kolonistu ģimenes no Skotijas un Īrijas.
Svarīgi!
930. gadā Īslandē sanāca pirmā tautas vecajo sapulce jeb altings, kas tiek uzskatīts par vecāko parlamentu pasaulē.
Sāgas un hronikas
Vikingu laikmeta cilvēks bija ļoti mobils. Katrā ceļojumā vai sirojumā vikingi līdzi ņēma ar literārām spējām apveltītus dzejniekus un dziesminiekus, kurus dēvēja par skaldiem. Viņi rakstīja gan slavinājumus karavīriem, gan ceļojumu aprakstus, gan vienkāršas dziesmas uzmundrinājumam. Teiksmas par dieviem un varoņiem vēlāk sāka pierakstīt, tās dēvē par sāgām.
Sāgas – senīslandiešu mutvārdu sacerējumi, kas radušies laika posmā no 11. gadsimta vidus līdz to pierakstīšanas laikam 13. gadsimtā.
Īslandiešu sāgas kļuva par sennorvēģu literatūras pamatu un ir viens no svarīgākajiem mūsu zināšanu avotiem par vikingiem un viduslaiku sabiedrību.
Sāgās vēstīts, ka ap 980. gadu pirmie vikingi apmetās arī Grenlandē. Pārceļotāju vadonis bija Ēriks Rudais, kurš par kādu slepkavību Īslandē bija izsludināts ārpus likuma. Drosmīgie un uzņēmīgie ļaudis 25 kuģos, ņemot līdzi mājlopus un darbarīkus, devās ceļā. Galā nonāca 15 kuģi. Turpmākajā laikā Grenlandē tika ierīkotas vairāk nekā 300 saimniecības, kuras pastāvēja apmēram līdz 1500. gadam.
Ap 1000. gadu Ērika dēls Leifs vadīja 30 vīru ekspedīciju, kura nonāca līdz Ziemeļamerikas krastiem. Viņi pārziemoja Ņūfaundlendas zemesragā. Šis apvidus tika iedēvēts par Vinlandi, kas, domājams, nozīmē „zeme ar jaukajiem zālainajiem līdzenumiem”. Pēc divdesmit gadiem uz jaunatklāto zemi ar trim kuģiem devās vēl viens vikingu vadonis Torfins Karlsefni ar 160 cilvēkiem, līdzi vedot arī mājlopus. Pārlaiduši Amerikā 3 ziemas, kolonisti saprata, ka grūti tur iedzīvoties un devās atpakaļ uz Grenlandi. Pēc kāda laika skandināvi pavisam aizmirsa par jaunatklātajām zemēm, bet ārpus Skandināvijas šis atklājums nebija zināms.
Leifs Eriksons sasniedz Ameriku. (Kristiana Kroga glezna, 1903).
No Zviedrijas vikingi savukārt devās tirdzniecības braucienos uz Austrumeiropu. Kā vēsta senkrievu hronikas, slāvu un somugru cilšu aicināti, varjagi kļuva par valdniekiem Krievzemē.
Hronika – vēsturisku notikumu secīgs pieraksts.
Rūnas
Ziņas par skandināvu vikingu sirojumu vietām, viņu dibinātajām apmetnēm, pilsētām un valstīm saglabājušās, pateicoties senajai rūnu rakstībai.
Rūnu raksti ir komplekss apzīmējums dažādās kultūrās lietotiem alfabētiem. Populārākajā izpratnē tas ir skandināvu un citu ģermāņu tautu lietots raksts agrajos viduslaikos.
Jau 3. gadsimtā rūnu raksts tika lietots Dānijā. Rūnas parasti atrodamas uz priekšmetiem – akmeņiem, klintīm, zobeniem. Rūnakmeņi vēsta par vikingu vēsturi – notikumiem un slaveniem vikingiem.
Skandināvu rūnas
Vikingu likums
Debesu jums Tev būs vienīgā pajumte, ar to īstam vikingam pietiek.
Guli uz sava vairoga ar zobenu rokā (...).
Vētrā uzvelc buras pēc iespējams augstu, jo tie ir svētki jūrai.
Tas, kurš slēpties tīko, gļēvulis ir un pelnījis nāvi, tad labāk, lai dzelme tam kaps.
Nekad laivā nelaid nevienu sievieti!
Pietiek, ja sievietēm izrāda uzmanību uz sauszemes. (...)
Dzer vīnu, bet zini mēru, jo tas atņems tev prātu.
Jūrās viens solis kļūmīgs, var maksāt dzīvību tev.
Ja kāds tirgonis prasīs Tev palīdzību, lai samaksā par to!
Un atceries allaž, ka bagātības visas ir drosminieki pelnījuši!
Guli uz sava vairoga ar zobenu rokā (...).
Vētrā uzvelc buras pēc iespējams augstu, jo tie ir svētki jūrai.
Tas, kurš slēpties tīko, gļēvulis ir un pelnījis nāvi, tad labāk, lai dzelme tam kaps.
Nekad laivā nelaid nevienu sievieti!
Pietiek, ja sievietēm izrāda uzmanību uz sauszemes. (...)
Dzer vīnu, bet zini mēru, jo tas atņems tev prātu.
Jūrās viens solis kļūmīgs, var maksāt dzīvību tev.
Ja kāds tirgonis prasīs Tev palīdzību, lai samaksā par to!
Un atceries allaž, ka bagātības visas ir drosminieki pelnījuši!
(Zviedru dzejnieks Esaiass Tēgners.)