Teorija

Acteku valsts bija viena no varenākajām Centrālamerikā, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam mūsdienu Meksikas teritorijā. Tās galvaspilsēta bija Tenočtitlana (šodien Mehiko).
Acteki šajā teritorijā ieradās 13. gadsimta vidū, un savu pilsētu uzcēla uz salām liela ezera vidū. Pilsētas malās atradās greznas pilis un tempļi, bet pilsētu šķērsoja taisnas ielas un kanāli.
 
8.jpg
Acteku impērija Montesumas II valdīšanas laikā.
 
Saimniecība
Acteki nodarbojās ar zemkopību, bet tiem trūka zemes. To viņi ieguva, uzberot no ezera dibena ņemtās izceltās ūdenszāles un auglīgās dūņas uz šaurajām pussalām. Dūņu kārta tika atjaunota katru gadu, kas nodrošināja labu ražu. Tāda veida ezerā peldošos plostus sauca arī par činampām.
 
Actekiem, tāpat kā maijiem, nebija nekādu darbarīku, jo viņi nepazina dzelzi, arī bronzu kausēt neprata, bet varš tika apstrādāts nesakarsējot. Darba rīkus tās izgatavoja no akmens un koka, kā arī no kaula, ragiem, vulkāniskā stikla obsidiāna.
 
Acteki audzēja kukurūzu, iemācījās aust kokvilnas audumus un taisīt māla traukus ar ģeometriskiem vai vienkāršiem reālistiskiem zīmējumiem.
 
12.jpg
 
Meksikas zemkopju ciltis apstrādāja zemi ar asu nūju vai kapli, jo mājdzīvniekus – arkla vilcējus, kā arī pašu arklu Amerikā nepazina (audzēja vienīgi suņus Meksikā un lamas Peru, Dienvidamerikā).
 
Gaļu uzturam šīs ciltis ieguva, medījot putnus, dažādus sīkus dzīvniekus un briežus vai zvejojot.
 
Sabiedrība
Svarīgi!
Acteku sabiedrības un pārvaldes priekšgalā bija gandrīz neierobežots monarhs, kas varu mantoja.
Monarha uzdevumi bija:
  1. iecelt amatos priesterus,
  2. pārvaldīt valsti,
  3. izdot likumus.
 
Acteki bija ļoti kareivīgi un bieži pakļāva sev tuvumā esošās kaimiņu ciltis. Sekmīgajos karagājienos acteki sagrāba ļoti daudz karagūstekņu, ar tiem neapmainījās un tos neatbrīvoja. Gūstekņa dzīvība piederēja uzvarētajam. Tos visbiežāk paturēja kā mājas vai kopienas vergus – sevišķi tos, kas prata kādu amatu, retāk – upurēja. Actekiem bija arī vergi no pašu cilts. Par vergiem padarīja noziedzniekus – nodevējus, zagļus. Bieži vien tos atdeva par vergiem cietušajam. Verdzība kā sods par noziegumu bija iespējama arī ģints iekārtā.
 
Drošsirdīgāki karavīri dažreiz saņēma ne vien lielāku laupījuma daļu, bet arī lieku zemes gabalu.
 
Acteku sabiedrībā pastāvēja spēcīga priesteru kasta. Priesteru kasta un militārā aristokrātija – vergturu šķira – ekspluatēja zemākas kastas.
 
Bērnu audzināšana
Acteki savus bērnus audzināja ļoti stingri, pieradināja pie paklausības, mācīja čakli strādāt un bez kurnēšanas panest grūtības, izsalkumu un slāpes. Liela uzmanība tika veltīta tieši fiziskajai audzināšanai, lai sagatavotu karavīrus.
 
Par ikvienu pārkāpumu bērnus no astoņu gadu vecuma stingri sodīja:
  1. par melošanu durstīja lūpas ar kaktusu dzeloņiem,
  2. par zagšanu durstīja rokas,
  3. par patvaļīgu aiziešanu no mājas vainīgos bērnus ieslēdza važās,
  4. par slinkumu un nepaklausību - turēja virs ugunskura, kurā iemeta piparu pākstis, lai kodīgie dūmi radītu acīs sāpes.
 
Tenočtitlānā pastāvēja īpašas skolas nākamajiem karavīriem, tāpat arī tirgotājiem un priesteriem.
  • Priesteru skolās bija sevišķi stingrs režīms, kur badošanās, bargi miesas sodi un pašmocības bija galvenās audzināšanas metodes.
  • Tirgotāju skolās mācījās bagātu ļaužu un augstmaņu bērni. Tur viņi iepazinās ar matemātiku, tirdzniecību, astronomiju, meteoroloģiju, mācījās reliģiskos rituālus, citu cilšu valodas, kā arī kara mākslu. Tirgotāji savās gaitās bieži vien darbojās arī kā izlūki un diplomāti.
  • Kara skolās jeb jaunatnes namos, kur zēnus iepazīstināja ar vīriešu pienākumiem, viņus apmācīja rīkoties ar ieročiem - loku un bultām, šķēpiem un kaujas cirvjiem, rāpties kokos un klintīs, peldēt un airēt, skriet tālus gabalus - pat vairāk par simt kilometriem vienā dienā.
Svarīgi!
Šī spartāniskā audzināšanas sistēma un regulārie treniņi izveidoja acteku karavīrus un medniekus par pašiem veiklākajiem, izturīgākajiem, drosmīgākajiem starp visām citām indiāņu ciltīm.
Acteku karaspēks
Acteku valstī bija spēcīga armija, kuru veidoja galvenokārt aristokrāti. Karaspēku vadīja valdnieks – tlakatekutli (“vīru galva”). Karaspēks bija daudzskaitlīgs, līdz pat 200 000 cilvēku. Viņiem no bruņām bija tikai viegli koka vairogi, bet no ieročiem – bultas un šķēpi.
 
Armija ievāca nodevas no pakļautajām ciltīm. Šos līdzekļus tālāk izmantoja galma uzturēšanai un citām valsts vajadzībām.
 
Karavīriem vajadzēja arī nodrošināt gūstekņus upurēšanas ceremonijām: acteku dievi bija allaž izslāpuši pēc cilvēku asinīm un, lai panāktu to labvēlību, tiem bija daudz jāupurē.
 
Dažreiz iekarošana notika miermīlīgā ceļā: augstākie acteku virspavēlnieki nosūtīja saviem pretiniekiem ultimātu (kategorisku prasību) ar prasību padoties un maksāt nodokļus un pielūgt viņu dievus miermīlīgā ceļā.
 
Acteku kareivji baidījās no spāņu zirgiem, jo tos nepazina, viņiem jātnieks uz zirga ar zobenu likās viens vesels radījums, kurš sūtīts no debesīm lai nestu postu un nāvi. Kad pie kādas pilsētas spāņi kaujā bija zaudējuši zirgu, vietējais valdnieks lika to sagriezt un aizsūtīt uz visām valsts daļām apskatei. Bieži ieraugot to, acteki bailēs metās bēgt. Tādas pašas bailes actekiem iedvesa spāņu lielgabali un šautenes.
 
Pirms spāņu ienākšanas acteku valsts bija spēcīga, tā pakļāva gandrīz visas apkārtējās ciltis. Vēlāk šīs ciltis palīdzēja konkistadoriem pakļaut actekus.
 
Zelts, pēc kura tā tiecās konkistadori, actekiem nebija liela vērtība, toties viņi ar izbrīnu skatījās uz stiklu un krāsainām lupatām, kuras agrāk nebija redzējuši.
 
13.jpg
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
Atsauce:
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
Atsauce:
http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/amsenc/teksts.htm
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Aztecempirelocation.png
Atsauce:
http://www.gudrinieks.lv/referati/referats/acteki-puslapis1.html
Atsauce:
http://scandagra.lv/mce/uploads/tmceimages/kukur%C5%ABza1.jpg