Pompeji (latīņu: Pompeii, itāļu: Pompei) bija Senās Romas pilsēta, kas atrodas netālu no mūsdienu Neapoles, Kampānijas reģionā.
Dienviditālijas novadā Kampānijā netālu no Neapoles 79. gada 24. augusts sākās kā skaista un saulaina diena. Ap pusdienlaiku viss strauji izmainījās, jo bija atvēries vulkāna Vezuva krāteris. Zemi satricināja stipri grūdieni. No Vezuva puses nāca apdullinoša dārdoņa.
Pār Pompejiem sāka klāties pelni. Vispirms zem vulkāna lavas tika apraktas 6 – 8 km attālumā esošās pilsētas Stabija un Herkulāna. Ap pusdienlaiku tas pats liktenis piemeklēja Pompejus – tā tika aprakta zem dziļas pelnu, lavas un akmeņu kārtas.
Vezuvs un tā apkārtne.
Vezuva izvirdums 79. gadā. Rekonstrukcija.
Ne visi iedzīvotāji meklēja glābiņu, bēgot no pilsētas, jo līdzīgas parādības bija vērotas arī iepriekš un tāda mēroga katastrofu neviens neparedzēja. Pēc divu dienu šausmām vulkāns pierima un bija redzamas katastrofas sekas: apraktas trīs pilsētas, gājuši bojā daudzi cilvēki, vulkāna augstums bija samazinājies par aptuveni 1000 m. Apraktās pilsētas tika gandrīz uz 2000 gadiem aizmirstas.
Pompeji iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Arheologs Džuzepe Fjorelli
Viņa vadībā 19. gs. otrajā pusē vairāki simti strādnieki atsedza seno pilsētu, jo Itālijas vadība bija pieņēmusi lēmumu par brīvdabas muzeja izveidi Pompejos.
Pompeju pēdējās dienas. Krievu gleznotāja Karla Brilova glezna (1833) 19. gadsimtā, kad Pompejos notika arheoloģiskie izrakumi, to apceļoja arī K. Brilovs. Divus gadus vāca materiālus gleznai: iepazinās ar Plīnija Jaunākā uzrakstīto, pētīja romiešu tērpus, amforas un citas liecības.
Vācu arheologs Tomass Frēlihs (1991)
Kāpēc pilsētu neatraka? Seno Pompeju iedzīvotāju mazbērniem un mazmazbērniem nebija iemeslu tajā atgriezties. Vieta nebija vairs apdzīvojama, un par antīkām celtnēm nevienam intereses nebija.
Aculiecinieka Plīnija Jaunākā darba fragments par piedzīvoto 79. gada 24. augustā
Jau vairākas dienas bija jūtama zemestrīce, bet no tās neviens nebaidījās, jo Kampānijā tā bija parasta parādība. Tomēr liktenīgajā naktī zemestrīces stiprums pieauga tiktāl, ka likās: viss ne tikai kustas, bet gāžas arī apkārt. (..)
Visapkārt drebēja nami. Mēs atradāmies klajā vietā, bet pilnīgā tumsā, un bija briesmīgi bail, ka tie sabruks. Tad beidzot mēs nolēmām bēgt no pilsētas. Mums sekoja satriektu ļaužu pūlis, kuri dod priekšroku citu pieņemtajam lēmumam. Šausmu pārņemts, tas mūsu lēmumu uztvēra kā veselā saprāta izpausmi. Izgājuši no pilsētas mēs apstājāmies. Ceļā mums atgadījās daudz neparasta un šausmīga. Pajūgus, ko bijām pavēlējuši sūtīt pa priekšu, uz līdzenas vietas mētāja no vieniem sāniem uz otriem, kaut arī tie tika stutēti ar akmeņiem. Mēs redzējām, kā jūra it kā ierāvās sevī un drebošā zeme to atgrūda no sevis. Krasts nepārprotami virzījās uz priekšu, un daudzi jūras dzīvnieki iestrēga sausajās smiltīs. (..)
Atskatījies es ieraudzīju, ka mums virsū nāk bieza tumsa, kas nelīdzinājās tai, kāda parasti ir bezmēness vai mākoņainās naktīs. Tā līdzinājās tumsai, kāda ir slēgtā telpā, kad visas ugunis izdzēstas. Bija dzirdamas sieviešu vaimanas, bērnu spiedzieni un vīriešu klaigas: vieni sauca vecākus, otri – bērnus, bet trešie – sievas vai vīrus, pūlēdamies atpazīt viņu balsis vispārējā klaigu jūklī. Vieni jau apraudāja savu bojāeju, bet citi – savu tuvinieku nāvi. Daži, šausmu pārņemti, lūdzās sev nāvi. Daudzi stiepa lūdzošās rokas pretī dieviem, bet vairums apgalvoja, ka dievu vairs neesot un ka pasaulei pienākusi tās pēdējā mūžīgā nakts.
Apollona tempļa paliekas.