Teorija

Mūsu ēras 3. gadsimtā Romas impērija piedzīvoja vienu no smagākajām krīzēm savā pastāvēšanas vēsturē. Krīze bija vērojama valsts pārvaldē, armijā, saimniecībā un ārējā politikā.
 
Visgrūtākā problēma bija impērijas robežu nosargāšana:
  • Ziemeļos pie Reinas un Donavas to apdraudēja ģermāņu tautas: alemāņi, goti un franki, kuri meklēja laupījumu un jaunu apmešanās vietas. Šie iebrukumi nodarīja lielu postu, jo barbari nopostīja daudzas romiešu pilsētas, laupīja un slepkavoja iedzīvotājus.
  • Austrumu robežu apdraudēja persieši.
 
Valsts bija sasniegusi milzu izmēru. Tās robežas sniedzās tūkstošiem kilometru tālu, bet romiešu karaspēks vairs nebija tik stiprs, lai to nosargātu. Augošo ārējo briesmu dēļ nācās palielināt armiju, bet arvien mazāk bija Romas pilsoņu, kuri gribētu brīvprātīgi kļūt par karavīriem. Vietās, kur valsts robežu nesargāja dabiski šķēršļi, piemēram, upes Donava un Reina vai augsti kalni, tika būvēti nocietinājumi.
 
DSC_5829.JPG
Romiešu karavīri (2. gs.).
 
Imperatoru vara Romā bija vāja un nestabila. Tās galvenais balsts bija armija, kuras ietekme laika gaitā bija pieaugusi tik ļoti, ka tā varēja iecelt savus karavadoņus par valdniekiem.
 
Kopš 193. g. Septīmiju Sevēru viņa karavīri pasludināja par imperatoru, pie varas Romā bija imperatori, kas nebija dzimuši Itālijā, bet Romas impērijas provincēs.
 
Senāts bija zaudējis savu lomu, jo imperatoriem nebija vajadzīgi senatoru padomi. Bieža parādība bija intrigas, vardarbība un sazvērestības cīņā par imperatora titulu.
 
3. gs. arī impērijas saimnieciskajā dzīvē bija iestājusies krīze. Valsts izdevumi karošanas vajadzībām tukšoja impērijas kasi. Iedzīvotājiem tika palielinātas nodevas. Daudzi amatnieki un tirgotāji izputēja. Neapmierinātība provincēs dažviet pārauga nemieros.
 
Romas impērijas beigu posmā vēsture min dažus valdniekus, kuri mēģināja veikt pasākumus, lai uzlabotu situāciju valstī un kuru pārveidojumi bija daļēji veiksmīgi.
  • Diokletiāns (284-305) sadalīja milzīgo impēriju sīkākās pārvaldes vienībās un nodibināja stingrāku kontroli pār nodokļu ieplūšanu valsts kasē.
  • Konstantīns I Lielais (306-337) ne tikai piešķīra kristiešiem ticības brīvību, bet arī rūpējās par saimnieciskās situācijas uzlabošanu, sāka kalt jaunas, vērtīgākas monētas – zelta solīdus. Bijusī grieķu kolonija Bizantija tika nosaukta viņa vārdā par Konstantinopoli (tag. Stambula). Tā kļuva par impērijas jauno galvaspilsētu.
 
Šis smagais periods 395. gadā beidzās ar impērijas sadalīšanu.
 
DSC_5827.JPG
kkk.jpg
Romas impērijas sadalīšanās
 
Imperators Teodosijs pirms nāves:
  1. valsts austrumu daļu novēlēja dēlam Arkādijam,
  2. valsts rietumu daļu - dēlam Honorijam.
 
Tā izveidojās Austrumromas impērija ar galvaspilsētu Konstantinopoli un Rietumromas, kuras galvaspilsētas bija Roma un Ravenna.
Svarīgi!
5. gs. notika daudzi huņņu un ģermāņu iebrukumi Rietumromas impērijas teritorijā, un 476. gadā tā beidza pastāvēt. Austrumromas impērija turpināja attīstību līdz 15. gadsimtam, kad to iekaroja turki.
Gada izdevumi viena karavīra uzturēšanai
Augusta valdīšanas laikā (27.p.m.ē. – 14. m.ē.)
150 denāriji
Tibērija valdīšanas laikā (14-37)
225 denāriji
Domiciāna valdīšanas laikā (81-96)
300 denāriji
Severa valdīšanas laikā (193-211)
500 denāriji
Karakallas valdīšanas laikā (212-217)
750 denāriji
Atsauce:
 
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 146. - 147.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.