Teorija

Brīvie romieši fizisku darbu uzskatīja par pazemojošu. Lai Romas turīgie pilsoņi varētu dzīvot pārticībā, bet nabadzīgie iztikt bez darba, viņu vietā vajadzēja strādāt vergiem.
Vergi – beztiesiski cilvēki, kuru darbs un dzīvība pieder viņu īpašniekam – vergturim.
Vergus iegādājās tirgū. Pēc daudzajiem kariem vergu tirgos ieplūda liels skaits karagūstekņu. Tajos varēja nopirkt dažādu profesiju cilvēkus. Vergus piegādāja arī jūras laupītāji. Cena bija atkarīga arī no verga vecuma, veselības un izglītības. Lielākā daļa vergu maksāja 300 – 500 denāriju, bet izglītotie vergi bija dārgāki.
 
Vergi bija sava kunga īpašums – viņa manta. Īpašnieks varēja vergus tirgot, pārdot, dāvināt, sodīt, pat nogalināt, arī atlaist brīvībā.
 
Vergu dzīves apstākļi atšķīrās. To noteica gan tas, kādu darbu vergs darīja, gan kunga raksturs. Tomēr neviens vergs nebija pasargāts no saimnieka vai saimnieces dusmām. Par pārkāpumiem vergus varēja sodīt – nopērt, nedot ēst, nosūtīt uz raktuvēm vai gladiatoru skolu. Tikai verga saimnieka ziņā bija ārstēt vai neārstēt slimu vergu. Smagi slimos vergus drīkstēja aizvest uz Eskulapa salu Tibrā un atstāt.
 
Vergi strādāja:
  1. lauksaimniecībā,
  2. raktuvēs,
  3. par kalpotājiem mājās,
  4. mācīja bērnus,
  5. ārstēja romiešus,
  6. kļuva par gladiatoriem. 
Gladiators – (latīņu val.gladius – īss zobens) – īpašos cīņas veidos apmācīts cilvēks, kas arēnā cīnījās ar citiem gladiatoriem vai zvēriem.
gdfgfg.jpg
Gladiatoru cīņas
 
Vissmagāk klājā akmeņlauztuvju un raktuvju vergiem. Nereti viņi palika pazemē gan dienu, gan nakti. Daudzi mira no smaga darba, indīgām gāzēm vai zaudēja dzīvību zem nogruvumiem. Smagi bija jāstrādā lauksaimniecībā nodarbinātajiem, kuru darba diena tīrumā ilga no saules lēkta līdz rietam.
 
DSC_5770.JPG
Vergu darbs
 
Visi muižā strādājošie vergi izmantoja vienu virtuvi, kurā gatavoja ēdienu, ēda, varēja arī sasildīties. Tumšajos ziemas vakaros viņi tur arī strādāja – pina virves un grozus.
 
Par nepaklausību vergus sodīja. Katrā muižā bija dziļš pagrabs, kurā ievietoja sodītos vergus. Īpašs statuss muižā bija vergam – pārvaldniekam. Pilsētā vergi strādāja par pavāriem, nesējiem, apkopējiem, dārzniekiem un audējiem. Viņi pavadīja bērnus uz skolu, iepirka un pārdeva preces. Izglītotie vergi spēlēja teātri, skoloja bērnus, strādāja bibliotēkās un ārstēja cilvēkus.
 
Vergu sacelšanās
Lai cik stingra bija uzraudzība, lai cik bargi bija sodi, vergi pretojās. Viņi bēga no saimnieka vai rīkoja dumpjus.
Svarīgi!
Visievērojamākā vergu sacelšanās Itālijā notika 74. – 71. g. p.m.ē. Spartaka vadībā.
Apmēram 70 gladiatoriem izdevās izbēgt no gladiatoru skolas Kapujā Kampānijā. Viņi devās uz Vezuva kalnu un no turienes uzbruka apkaimes saimniecībām. Nelielā romiešu vienība, kuras uzdevums bija apspiest vergu sacelšanos, cieta sakāvi.
 
DSC_5768.JPG
Spartaks. Franču tēlnieka Denī Fojatjē skulptūra pie Luvras pils Parīzē.
 
Vergu rokās nonāca ieroči. Pēc tam Spartaka vadītie vergi vēl divas reizes pieveica Romas leģionārus. Uzvaras arī citus vergus iedvesmoja pievienoties dumpiniekiem. Par to, cik Spartakam bija karotāju, ir dažādi viedokļi. Daži laikabiedri rakstīja, ka viņam izdevies savākt pat 120 000 cilvēku lielu karaspēku. Saprotot, ka ar Romas armiju būs grūti karot, Spartaks izlēma daļu vergu aizvest pāri Alpiem. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ viņš mainīja plānu un pagriezās uz dienvidiem, cerot pārcelties uz Sicīliju. Šim plānam nebija vērts piepildīties, jo pirāti piekrāpa sacelšanās dalībniekus un kuģi norunātajā vietā neieradās. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk nāksies cīnīties ar Romas armiju. Spartaks sāka apmācīt karaspēku. Savukārt Senāts no dažādām Romas vietām atsauca kaujās rūdītos leģionus, lai dotu pretsparu vergiem. Izšķirošā kauja notika Apūlijā 71.g.p.m.ē. pavasarī. Daudzi tūkstoši vergi, tostarp arī pats Spartaks, krita. Apmēram 6000 gūstā saņemto vergu ik pa 300 metriem gar ceļu no Kapujas līdz Romai sita krustā. Tā romieši izrādīja savu pārākumu un cerēja iedvest bailes ikvienam, kurš pretosies Romas varai.
 
DSC_5985.JPG
 
DSC_5986.JPG
Spartaka vadītā sacelšanās
 
Vēsturniece Velta Pāvulāne par vergu sadzīves apstākļiem (1997)
 
Par vergu rūpējās par jebkuru lietu kunga mājā. Bija jāsaglabā verga darba spējas un veselība. Tāpēc vergs nedrīkstēja būt badā un salt. Lauku vergu pamatēdiens bija miltu putra, vēlāk – maize. Dienā viņš saņēma ap pus kilogramu maizes. Kā piedevas viņš mēnesī dabūja apmēram pus litru olīveļļas, sāli, etiķi. Vergu uzturā bija salāti, saknes, lētas zivis. Kad nogatavojās olīvas, viņam deva iebojātos un kritušos augļus.
 
Vergu vajadzībām gatavoja vīnu pēc īpašas receptes no jau izspiestām vīnogām. Ēdiens bija vienkāršs, tomēr pietiekams, lai saglabātu verga spēku.
 
Arī vergu apģērbs bija ļoti pieticīgs. Tas sastāvēja no īsas rupja auduma tunikas un no lupatām sašūta apmetņa. Apģērbu izsniedza vienreiz gadā. Reizi gadā deva arī pāri koka tupeļu. Pilsētās vergi dzīvoja savās telpās kunga namā vai blakus piebūvēs. Arī ēdiens tiem bija daudzveidīgāks.
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 126. - 127.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.