Teorija

Karošanai bija liela nozīme romiešu dzīvē. Veiksmīgākie karotāji saņēma labus amatus un pagodinājumus. Romieši pierada pie domas, ka labklājības pamats ir regulāras kara laupījums - bagātības, jaunas zemes un vergi, kā arī ienākumi no provincēm – iekarotajām teritorijām ārpus Apenīnu pussalas.
Province – romiešu iekarotā teritorija ārpus Itālijas; mūsdienās – teritorija, kas atrodas samērā tālu no valsts galvaspilsētas.
Katram pilsonim no 17 līdz 60 gadu vecumam kara gadījumā bija jākļūst par karavīru.
 
Romieša karavīra apbruņojums sastāvēja no šķēpa, zobena, vairoga, bruņucepures, krūšu un kāju bruņām. Tās bija jāsagādā pašam karotājam, bet to spēja tikai turīgi ļaudis. Viņi veidoja smagi bruņotas kājnieku vienības. Nabadzīgākie kļuva par viegli bruņotiem kājniekiem, kuru galvenais ierocis bija linga (ierīce akmeņu mešanai). Aristokrāti veidoja jātnieku vienības.
 
Romas armijas pamatvienība bija leģions, kurā ietilpa kājnieki un jātnieki. Republikas laikā leģionā bija 4200 kājnieku un 300 jātnieku. Sākumā bija 2 leģioni, bet impērijas laikā to skaits sasniedza 333. Leģionā valdīja stingra disciplīna.
 
DSC_5756.JPG
Romiešu leģionārs
 
Laikabiedri rakstīja, ka romieši par gļēvulību un kaunu uzskatīja, ja kāds melīgi sev piedēvē drošsirdīgu varoņdarbu vai gļēvulīgi pamet savu posteni un atstāj ieroci kaujas laukā. Ja visa kaujas vienība pārkāpa disciplīnu, to nostādīja ierindā un katru desmito karavīru sodīja ar nāvi.
 
Romieši prata arī vairot karavīra drosmi. Par izcilu drošsirdību konsuls visa karaspēka priekšā cildināja un apbalvoja varoņus.
Svarīgi!
Romieši, izmantojot militāro pārākumu un politisko gudrību, ar laiku pakļāva visu Itāliju.
Ar iekarotajām ciltīm vai pilsētām slēdz līgumu, kurā bija noteiktas uzvarēto tiesības un pienākumi pret Romu. Līgumi bija dažādi. Pakļautie, kas neizrādīja lielu pretestību, saņēma pilnas romiešu tiesības, citi – ierobežotas, bet lielākais vairums itāliku kļuva par romiešu sabiedrotajiem. Ar laiku visas Apenīnu pussalas iedzīvotāji runāja latīņu valodā un viņiem bija līdzīgs dzīvesveids.
 
Aiz jūras šauruma Itālijas dienvidos atradās Sicīlijas sala, kas vilināja romiešus. Tās lielākā daļa atradās grieķu kolonijas Sirakūzu ietekmē, bet salas dienvidrietumi piederēja Kartāgai, kas tolaik bija varenākā valsts Vidusjūras rietumu daļā un vairāk nekā 300 gadus veiksmīgi tirgojās ar Romu. Kartāgu bija dibinājuši feniķieši, ko romieši sauca par pūniešiem. Laikā no 264. g. p.m.ē. līdz 146. g. p.m.ē. romieši izcīnīja 3 karus ar pūniešiem, lai atņemtu Kartāgai kontroli pār Vidusjūras rietumu daļu.
 
DSC_5759.JPG
Pūniešu kari
 
Romieši Kartāgu pilnībā iznīcināja 3. kara laikā 146. g. p.m.ē. Roma kļuva par noteicēju Vidusjūras rietumu daļā. Roma pakļāva arī Maķedoniju, grieķu pilsētvalstis un lielāko daļu valstu Vidusjūras austrumu daļā.
 
No mazas pilsētvalsts Roma bija izaugusi par varenāko Vidusjūras lielvalsti. Mēdz teikt, ka romieši attiecībā uz iekarotajām teritorijām pielietoja „skaldi un valdi” principu. Iekarotajās teritorijās romieši atņēma daļu zemes un pasludināja to par romiešu tautas īpašumu. Lai pārvaldītu provinces, Romai bija vajadzīga liela armija, karavīri bieži bija ilgstoši prom no mājām. Tas savukārt kavēja saimniecības attīstību, tāpēc ap 2. gs. p.m.ē. Romā izveidoja profesionālu karaspēku. Karavīri tajā pieteicās brīvprātīgi un par dienestu armijā saņēma algu. Pēc 16-20 gadu dienesta viņiem piešķīra zemi un ļāva atgriezties mierīgajā dzīvē.
 
Romiešu iekarojumi
340-338 p.m.ē.Romieši pakļauj Latiju (Itālijā).
327-290 p.m.ē.Romiešu kari ar samnītiem (Itālijā).
280-275 p.m.ē.Romas kari ar grieķu Epeiras valdnieku Pirru.
264-241 p.m.ē.1.pūniešu karš.
223-222 p.m.ē.Romieši iekaro Po upes gallu teritorijas.
218-201 p.m.ē.2.pūniešu karš.
215-168 p.m.ē.Roma iekaro Maķedoniju.
195-179 p.m.ē.Roma iekaro Pireneju pussalu.
149-146 p.m.ē.3.pūniešu kari.
58-50 p.m.ē.Roma iekaro Galliju.
30 p.m.ē.Roma iekaro Ēģipti.
12-9 p.m.ē.Roma iekaro Spāniju, Pannoniju, iebrūk Ģermānijā.
42-43 m.ē.Roma iekaro Britānijas dienvidus.
101-106 m.ē.Roma iekaro Dākiju.
114-117 m.ē.Romas kari ar Partu un ģermāņiem.
161-180 m.ē.
Romas kari ar Armēniju un Partu.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 120. - 121.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.