Teorija

2. gs. beigās p.m.ē. Romā veidojās apstākļi, kas noveda pie republikas krišanas. 105. g. p.m.ē. karavadonis Gajs Marijs bija izveidojis profesionālu karaspēku. Karavīrs armijā pavadīja apmēram 20 gadus. Starp viņu un karavadoni izveidojās īpaša uzticība, tāpēc karavīri bieži palīdzēja karavadonim iegūt varu.
 
1. gs. p.m.ē. Romā vairāki karavadoņi gribēja kļūt par vienīgajiem noteicējiem valstī.
 
Marks Krass ieguva slavu pēc Spartaka karaspēka sakāves. Gnejam Pompejam tika uzdots likvidēt jūras pirātus, kas apdraudēja Vidusjūras tirdzniecības ceļus un nodarīja Romai lielus zaudējumus. Līdz tam visi mēģinājumi cīnīties ar pirātiem bija nesekmīgi, bet Pompejam izdevās dažu mēnešu laikā iznīcināt pirātu kuģus. Šī uzvara palielināja viņa slavu. Gajs Jūlijs Cēzars sekmīgi pārvaldīja Spānijas provinci un, kļuvis par konsulu, prata iekarot arī romiešu simpātijas. Viņi visi trīs noslēdza slepenu vienošanos, ko dēvēja par triumvirātu – trīs vīru savienību. Cits citu atbalstot, viņi apmēram 10 gadus trijatā pārvaldīja valsti.
 
DSC_5778.JPG
Gajs Jūlijs Cēzars
 
DSC_5775.JPG
Marks Krass
 
58. g. p.m.ē. Cēzars devās karagājienā uz Galliju.
 
DSC_5777.JPG
Romieši cīņā ar galliem. Romiešu reljefs.
 
Tolaik Roma pārvaldīja tikai to Gallijas daļu, kas tieši robežojās ar Itāliju. 10 gadu laikā Cēzars iekaroja teritoriju līdz Reinas upei. Viņš lika uzbūvēt pār to tiltu un iebruka ģermāņu zemēs. 55.g.p.m.ē. Cēzara leģioni pārcēlās pāri Lamanša šaurumam un piespieda Britānijas ciltis maksāt Romai nodevas. Iekarojumu laikā Cēzars ieguva milzu bagātības un varēja saviem karavīriem maksāt lielākas algas nekā parasti. Tā viņš ieguva karaspēku, kurš pildīja ikvienu viņa pavēli. Cīņās par Partas valsti krita Marks Krass. Tajā laikā Pompejs atradās Romā, bet Cēzars Gallijā. Cēzars un Pompejs viens otru uzskatīja par konkurentu. Lai atbrīvots no Pompeja, Cēzars izlēma sākt karu.
Svarīgi!
49. g. p.m.ē. 10. janvārī Cēzars pateica slaveno frāzi: „Kauliņi ir mesti!” un pārveda savus karavīrus pār nelielo robežupi Rubikonu, lai dotos uz Romu. Sākās pilsoņu karš par varu valstī.
Izšķirošās cīņas ar Pompeju notika Grieķijā. Pompeja karaspēks piedzīvoja smagu sakāvi. Pats viņš devās uz Ēģipti, kur tika nogalināts. Vajājot pretinieku, arī Cēzars nonāca Ēģiptē. Tā viņš satika Kleopatru – mirušā Ēģiptes valdnieka meitu, kas cīnījās par troni ar savu brāli. Cēzars atbalstīja Kleopatru un tādējādi ieguva jaunu sabiedroto Romai. Romā Cēzars iebrauca triumfatora ratos. Senāts viņu pasludināja par diktatoru uz mūžu. Viņa piekritēji pat centās viņu godāt par valdnieku.
  
Cēzars ieviesa uzlabojumus valsts dzīvē.
  1. Lai mazinātu proletāriešu (pilsoņi, kam nebija īpašumu) skaitu Romā, viņš panāca, ka valsts pabalstus izsniedz tikai apmēram pusei, bet pārējiem bija iespēja doties uz provincēm un tur saņemt zemi.
  2. Vairāk tika kontrolēti provinču pārvaldnieki.
  3. Lai novērstu neprecizitāti laika skaitīšanā, Cēzars ieviesa jaunu kalendāru, kura pamatā bija ēģiptiešu astronomu veiktie aprēķini. Jaunajā kalendārā, ko Cēzaram par godu nosauca par Jūlija kalendāru, tika ieviesti mūsdienās lietotie mēnešu nosaukumi, arī jaunais gads sākās 1.janvārī.
  4. Viņa laikā sāka kalt zelta naudu – aureju ar Cēzara attēlu vienā pusē.
 
Daudzas ieceres, piemēram, lielas publiskas bibliotēkas izveide, palika nerealizētas.
 
Pret Cēzaru tika organizēta sazvērestība, kurā iesaistījās vairāki ievērojami viņa līdzgaitnieki. Sazvērnieki vainoja Cēzaru varaskārē un gribēja atjaunot Senāta autoritāti. 44. g. p.m.ē. marta mēneša 15. datumā Senāta sēžu zālē viņi uzbruka Cēzaram un ar 23 dunča dūrieniem nogalināja.
 
DSC_5774.JPG
Cēzara nogalināšana Senātā.
 
Grieķu vēsturnieks Plūtarhs (1. gs.) par Cēzaru
 
Romieši, apbrīnodami viņa panākumus, pakļāvās viņa vadībai. Tie domāja, ka vienpersoniska vara dos atelpu pēc pilsoņu kariem, un piešķīra viņam diktatūru uz visu mūžu. Vienpersoniskai varai, kas nevienam nav atbildīga, pievienoja vēl tās neierobežotu laiku. Cicerons pirmais ierosināja Senātā Cēzaram pagodinājumus. Citi centās viņu pārspēt, sacenzdamies savā starpā, panāca, ka pat pašiem iecietīgākajiem Cēzars kļuva nepanesams pārliecīgo un neatbilstošo godinājumu dēļ. Daudzi teica, ka Cēzara glaimotāji darot to pašu, ko viņa ienaidnieki.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 128-129.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.