Svarīgi!
Ķīnas teritorija ir šūpulis vienai no vecākajām civilizācijām pasaulē, kuras saknes sniedzas 5000 gadu tālā pagātnē.
Mūsdienās Ķīna ir viena no lielākajām pasaules valstīm. Arī senajos laikos ķīnieši apdzīvoja plašas Centrālāzijas un Austrumāzijas teritorijas un bija pārliecināti, ka viņu zeme atrodas pasaules centrā.
Senā Ķīna
Dabas apstākļi Ķīnā ir dažādi. Austrumos un dienvidaustrumos, īpaši – Huanhe un Jandzi upes ielejā, zeme ir auglīga un labi piemērota zemkopībai.
Huanhe upes ielejā konstatētas senākās cilvēku apmetnes Ķīnā. Šī lielā upe bieži pārplūda un mainīja gultni, tāpēc tautā tika saukta arī par „Ķīnas postu”. Lai gan Ķīnas austrumu piekrasti apskalo jūras, senos ķīniešus nevar uzskatīt par jūrasbraucēju tautu, tikai pēc daudziem gadsimtiem viņu kuģi devās tālākos braucienos. Lielu Ķīnas teritorijas daļu aizņem tuksneši un kalni. Mežonīgo dabas apstākļu dēļ senatnē Ķīna bija nošķirta ne tikai no Eiropas, bet arī no Indijas.
Svarīgi!
Ķīniešu senā civilizācija attīstījās savrup no pārējās pasaules.
Daudzi mūsdienās pazīstami kultūraugi Eiropā ir ienākuši no Ķīnas – apelsīni, persiki, ingvers, rabarberi un spināti.
Ķīna bija bagāta ar metāliem un citiem derīgajiem izrakteņiem, ķīnieši agri iemācījās iegūt čuguni un dzelzi. Viņi izgatavoja dzelzs lemesi un jau pirms nepilniem diviem gadu tūkstošiem prata pasargāt augus no kaitēkļiem.
Ķīnieši bija pirmie un ilgu laiku arī vienīgie, kas bija iemācījušies iegūt zīdu un aust zīda audumus, ko pa Lielo zīda ceļu izveda uz citām zemēm. Šis ceļš kalpoja gan tirdzniecībai, gan sakaru uzturēšanai ar citām tautām Vidusjūras austrumu piekrastē un vēlāk arī citur Eiropā. Kamieļu karavānas veda uz rietumiem gan zīdu, kažokādas, keramiku un garšvielas, gan bronzas izstrādājumus, ieročus un spoguļus. Savukārt no rietumiem ieveda zeltu un citus dārgmetālus, kā arī vilnas un lina audumus, ziloņkaulu, koraļļus, dzintaru, dārgakmeņus un stiklu.
Zīdtauriņa kūniņas
Kā ieguva zīdu.
Ķīnā tika audzēti zīda koki, ar kura lapām baroja zīdtārpiņu kāpurus. Zīdtārpiņu savērptās kūniņas savāca, tvaicēja, mitrināja ar sāli vai žāvēja saulē. No iegūtajiem zīda diegiem izgatavoja kleitas, svārkus, apavus, zeķes, cimdus. Līdz mūsu ēras 6. gs. ķīnieši bija vienīgie zīda izgatavotāji. Par mēģinājumu izpaust zīda ražošanas noslēpumu Ķīnā draudēja nāves sods. Zīds bija domāts bagātajiem. Nabadzīgajiem ļaužu tērpiem izmantoju vienkāršu audumu. Ap 10. gs. p.m.ē. zīdu sāka pārdot uz rietumiem un uz Ēģipti. Zīda ražošana arvien tika pilnveidota. 2002. gadā ķīniešu arheologus pārsteidza atradums – zīda kleita (9. gs. m.ē.), kas svēra tikai 48 gramus.
Pilsētu un valstu veidošanās
2. gt. p.m.ē. Ķīnā radās pilsētas un sāka veidoties valstis. Tās bieži karoja savā starpā, jo gribēja palielināt savas teritorijas. Nereti draudus radīja arī Āzijas klejotāju ciltis.
Senatnē Ķīnu pārvaldīja vairākas valdnieku dinastijas. Valdnieku Ķīnā uzskatīja par Debesu Dēlu, kuram Debesis ir izsniegušas visas zemes pārvaldīšanas tiesības. Ja valdniekam pietrūks gudrības un viņš nespēs veikt šo pienākumu, Debesis viņam varu var atņemt.
Svarīgi!
221. g. p.m.ē. pie varas nākusī Cjiņu dinastija izveidoja vienotu valsti. Pirmo šīs dinastijas valdnieku Šihuandi sāka dēvēt par imperatoru, bet valsti viņa vārdā – par Ķīnu.
Šihuandi izdevās:
- pārtraukt karus,
- izveidot centralizētu valsts pārvaldi,
- ieviest vienotu svaru, mēru un naudas sistēmu,
- ieviest likumus un rakstību,
- izveidota spēcīga armija.
Lai pasargātu tautu no ziemeļos dzīvojošo tautu iebrukumiem, valdnieks lika būvēt Lielo mūri un ziemeļu robežas apsargāšanai nosūtīja 500 000 karavīru. Kad valdnieks nomira, viņš tika apglabāts kapenēs un līdzi tika dota „armija” – vairāk nekā 8000 no māla izveidotas karavīru figūras.
Haņu dinastijas imperatoru valdīšanas laikā ķīniešu lielā armija iekaroja kaimiņu teritorijas. Uzplauka tirdzniecība pa Lielo zīda ceļu – zīdu eksportēja uz Romu.
Ķīnas valdnieku dinastijas:
- Ap 1766. – 1122. p.m.ē. – Šanu Jiņu dinastija.
- 1122.-256. p.m.ē. – Džou dinastija.
- 221.-207. p.m.ē. – Ciņu dinastija.
- 206. p.m.ē. – 220. m.ē. Haņu dinastija.
Lielais Ķīnas mūris
Lielais Ķīnas mūris ir ļoti garš no zemes, ķieģeļiem un akmeņiem celts mūris, kuru Senajā Ķīnā uzbūvēja kā nocietinājumu pret iebrucējiem no Ķīnas ziemeļiem.
Tā ir visgarākā šāda būve pasaulē. Taisnā līnijā tas ir aptuveni 2700 km garš, taču tā faktiskais garums, ieskaitot divdaļīgās, trīsdaļīgās un pat četrdaļīgās sekcijas un apvedceļus pa kalna pārejām, ir vismaz divreiz lielāks.
Ciņu dinastijas laikā tas bija zemes valnis ar sargtorņiem. Mūsdienu veidolu mūris ieguva tikai Minu dinastijas laikā 16.gs. Tā augstums vietām sasniedz 9 metrus, biezums 4,5 – 6 m. Ir saglabājušies aptuveni 20 000 mūra torņu un 10 000 sargtorņu jeb signāltorņu.
1987. gadā Lielais Ķīnas mūris tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.