Budisms
Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, kā arī Ķīnā, Korejā, Japānā un visbeidzot Tibetā.
Gautamas Sidhārtas bērnība un jaunība pagāja pārticībā. 29 gadu vecumā jauneklis nolēma iepazīt patieso dzīvi. Viņš pameta pili un vienas dienas laikā sastapa gan sirdzēju, gan vecu nabagu, gan redzēja mirušu cilvēku. Šie iespaidi bija tik spēcīgi, ka viņš nolēma noskaidrot dzīves jēgu un vairākus gadus pavadīja ubaga skrandās. Kādu dienu Gautamu Sidhārtu piemeklēja apskaidrība, kas ļāva saskatīt ciešanu cēloņus. Turpmākos četrdesmit gadus, līdz pat savai nāvei, Buda klejoju pa Gangas ieleju, pārtikdams no žēlsirdības dāvanām un klāstīdams savu mācību. Vairāku gadsimtu gaitā Budas iedibinātā mācība izveidojās par reliģiju. Indijā budisti kļuva par mūku ordeni. Tiem, kas vēlējās tajā iestāties, bija jāiziet ilgs apmācības posms. Pēc tam topošais mūks noskuva galvu, ietērpās dzeltenās drānās un deva nabadzības un  šķīstības zvērestu. Vēlāk budisms izplatījās arī citās Dienvidaustrumu Āzijas zemēs.
 
Mūsdienās pasaulē ir vairāk nekā 350 miljonu budistu. Budisms ir nostiprinājies gan Āzijas ziemeļos (Ķīnā, Tibetā, Japānā), gan dienvidos (Šrilankā, Kambodžā, Taizemē). Lielākā daļa budistu joprojām dzīvo Āzijā, taču budisms ir izplatīts visā pasaulē.
 
gjvkjg.jpg
Budas akmens statuja
 
Buda atklāj četras dzīves patiesības:
  1. dzīve ir ciešanas,
  2. ciešanām ir cēlonis (iegribas, kaislības, vēlmes),
  3. no ciešanām ir iespējams atbrīvoties,
  4. ciešanas ir iespējams izbeigt izejot astoņposmu ceļu, kuram beidzoties cilvēks nonāk līdz nirvānai - visu ciešanu izbeigšanai, kā rezultātā cilvēks ir arī atbrīvojies no reinkarnācijas (mūžīgās pārdzimšanas).
 
Budisms ir atteikšanās no pasaulīgajiem labumiem, cieši saistīts ar askētismu un dzīvošanu klosteros, kā arī mūkiem. Augstākais mērķis budismā ir nirvāna (stāvoklis, kad ciešanas, ar kurām ir pilna dzīve, ir izbeigtas), kā to sludina budisma svētie raksti (Tripitaka).
 
Budisma galvenie virzieni ir: dzenbudisms, theravāda, mahājāna, lamaisms.
 
Džainisms
Mainoties situācijai Indijā, apmēram 6. gs. p.m.ē. izveidojās arī jauna reliģija.
Džainisms ir viena no vecākajām reliģijām, kura radusies Indijas ziemeļaustrumos ap 6. gadsimtu p.m.ē., bet ir pamats uzskatīt, ka šī reliģija ir vēl senāka.
Džainisma dibinātājs ir Mahāvīra Vardhamāna jeb zināms arī kā Džini Mahāvīra. Tieši no viņa vārda arī cēlies reliģijas nosaukums. Mahāvīra Vardhamāna esot dzīvojis Ziemeļindijā, kaut gan iespējams viņš esot bijis tikai šīs kustības reformators. Sludinot dzīvības neiznīcināšanu, reliģijas sekotāji atsakās no ērtībām, ko sniedz modernizācija.
 
Džainisma piekritēji visā pasaulē ir aptuveni 6 miljoni, no kuriem 3,5 miljoni dzīvo Indijā. Džainisms bija viens no pirmajiem, kas grāva vēdu autoritāti, sludinot savu patiesību - dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu).
 
gfgd.jpg
Džainisma simbols
 
Sikhisms
Sikhisms ir piektā lielākā organizēta reliģija pasaulē, kuru 15. gadsimtā Pendžābas reģionā Indijā izveidoja guru Nānaks un deviņi viņa sekotāji - sikhu guru.
Reliģijas aizsākumi meklējami ap 1469. gadu, kurā ir dzimis tās radītājs Nanaku un kurš kļūdams par klaiņojošu askētu, smēlās pieredzi un savā reliģijā izmantoja citu reliģiju elementus: izmantojot Ziemeļindijas svēto tradīciju, oranžsarkano tērpu, musulmaņu turbānu un lūgšanas krelles. Nanakas idejas saistījās ar pestīšanu, kas veicama caur dievu. Dievs ir viens, un Viņš ir persona, kas visur ir līdzās. Pestīšana nevar notikt ar ārišķīgiem rituāliem un lūgšanām, kā tas notiek citās reliģijās.
 
Pestīšanai ir vajadzīgs guru jeb dievišķais skolotājs, kas ir dieva balss. Pamodinot dievišķo, apgaismotā persona skatās sevī un arī apkārt, saskatot harmoniju jeb dievišķo kārtību. Tikai meditējot par dievišķā vārdu, var notikt pestīšana.
 
gdg.jpg
Khanda simbols parāda daudzus sikhu ticējumus. Khanda jeb abpusīgs zobens simbolizē ticību patiesības spēkam. Aplis - mūžība un vienotība. Izliektie zobeni simbolizē karotāja garu.
 
Hinduisms
Vēdiskā laikmeta nogalē veidojās jauna reliģija – hinduisms.
Hinduisms ir viena no senākajām reliģijām, kurām ir sekotāji mūsdienās. Paši hinduisti to bieži sauc par sanātana dharma, kas tulkojumā nozīmē "mūžīgā reliģija".
Hinduisma pamatā ir mācība par dvēseles pārmiesošanos pēc nāves citā – jaundzimušā ķermenī. Liela nozīme ir karmas principam, saskaņā ar kuru cilvēka liktenis ir saistīts ar viņa rīcību gan iepriekšējās dzīvēs, gan nākotnē.
 
Hinduistu galvenie dievi ir:
  1. pasaules radītājs Brahma,
  2. pasaules uzturētājs Višnu,
  3. iznīcības dievs Šiva.
Svarīgi!
Hindusisms šobrīd ir trešā lielākā reliģija pasaulē ar aptuveni 940 miljoniem sekotāju visā pasaulē, no kuriem 96% dzīvo Indostānas pussalā. Pārējās pasaules valstīs ir aptuveni 30 miljoni hinduisma sekotāju. Ja pieskaita jogas praktizētājus, tad pasaulē pavisam kopā to varētu būt apmēram 1,05 miljardi.
Mūsdienu hinduismu var iedalīt četros galvenajos novirzienos: vaišnavisms, šaivisms, šaktisms un smārtisms.
 
Hinduisms mainās un attīstās laika gaitā, piedzīvo pārmaiņas, ietekmē citas reliģijas (džainismu, budismu) un ir aktuāls arī mūsdienās, ko pierāda daudzie piekritēji reliģijai, kā arī izveidojušies reliģiskie centri ārpus Indijas. Viena no tādām aktivitātēm ir Krišnas apziņas kustība, kas ir pazīstama arī Latvijā.