Teorija

Mūsdienās Indija ir plaši un blīvi apdzīvota zeme ar daudzām un dažādām kultūrām, reliģijām un valodām:
  1. ziemeļu daļā dzīvo ienācēju – gaišādaino indoāriešu – pēcteči,
  2. dienvidos – vietējie tumšādainie pamatiedzīvotāji dravīdi,
  3. ziemeļaustrumu apgabalos iedzīvotāju vairākumu veido mongoloīdais tips.
 
Indija iedalāma divos lielos apgabalos:
  1. Indostānas pussalas dienvidu daļa Dekāna atrodas tropiskajā joslā;
  2. Ziemeļu daļā valda kontinentāls klimats, kam raksturīga gan tropiska tveice, gan zema gaisa temperatūra kalna apgabalos.
 
DSC_5185.JPG
Senā Indija
 
Indostānu norobežo:
  1. ziemeļos - pasaulē augstākie kalni Himalaji,
  2. austrumos - Ganga,
  3. rietumos - Indas upe.
 
Ganga kopš seniem laikiem tiek dēvēta par svēto upi, jo tā ir rāma un tā nenodara postu ar negaidītiem plūdiem. Tās ielejā ir auglīga zeme. Abu upju ielejās veidojās indiešu civilizācijas senākie centri.
 
Civilizācijas Indijas ziemeļrietumos pastāvēja jau vienlaikus ar civilizācijām dienvidu Divupē un Nīlas ielejā.
 
Svarīgākie fakti
  • Ap 2500. g. p.m.ē. veidojās pirmā civilizācija Indas ielejā.
  • Ap 1500. p.m.ē. Ziemeļindijā ienāk āriešu ciltis.
  • Ap 563-483. p.m.ē. Sidhārtas Gautamas (Budas) dzīves laiks.
  • 322-185. p.m.ē. Maurju impērija.
  • 320. – 550. g. m.ē. – Guptu impērija.
  • 8. gs. sākums – arābu iebrukumi.
 
Senākie iedzīvotāji
Ap 2500. g. p.m.ē. auglīgajā Indas upes ielejā, kas atrodas mūsdienu Pakistānas teritorijā, apmetās zemkopji. Viņi ierīkoja kanālus, lai regulētu plūdu ūdeņu novadīšanu un vairotu zemes auglību.
 
No zemkopju apmetnēm izauga pirmās pilsētas. Lielākās no tām bija Harapa un Mohendžodaro. To platība pārsniedza 2 kvadrātkilometrus un katrā no tiem bija vairāk nekā 35 000 iedzīvotāju. Abas pilsētas bija nocietinātas, tur atradās tempļi, dzīvojamās mājas un sabiedriskās pirtis ar centrālapkures sistēmu. Indas ielejas pilsētām bija regulārs plānojums ar paralēlām ielām, kuru malās uz terasēm pacēlās mājas – gan vienstāvu, gan divstāvu. Pilsētu uzplaukums turpinājās apmēram 1000 gadu.
 
Indas ielejas civilizācija pastāvējusi līdz 1700. g. p.m.ē. Tā nezināmu iemeslu dēļ gāja bojā. Pastāv dažādi uzskati, kāpēc senā civilizācija aizgāja bojā: vieni uzskata, ka tos iekaroja ārieši, bet savukārt citi - ka tam par iemeslu bija ilgstoši plūdi un zemestrīces Indas ielejas civilizācijas pastāvēšanas laiks bija Indijas bronzas laikmets, par to liecina arheoloģiskajos izrakumos uzietie prasmīgi apstrādātie vara un bronzas trauki, zelta un sudraba rotaslietas. Pārsteidzošs bija arheologu atrastais bronzas daudzums, kuru senie iedzīvotāji pat eksportēja.
 
Indas ielejas kultūra
Indas ielejas kultūrā bija attīstīta māksla. Ir atrastas dažas akmenī izcirstas skulptūras, ar kurām iespējams aizsākušās Indijas tēlniecības paražas. Populāra bija trauku izgatavošana, kurai izmantoja podnieku ripu, bet pašus traukus krāšņi apgleznoja. Apgleznošanai parasti lietoja melnu krāsu, izmantojot dzīvnieku stilizētus attēlus, augu vai ģeometriskos ornamentus. Attīstīta bija arī zīmogu izgatavošana; domājams, ka katrai zīmei varētu atbilst alfabēta burts. Zīmogi bija kvadrātveida (apmēram 4x4 centimetri) ar dzīvnieku, dievību, augu un citiem attēliem. Senās rakstības zīmes vēl nav atšifrētas.
 
Mohendžodaro
Mohendžodaro iedzīvotāji nodarbojās ar zemkopību, lopkopību, amatniecību un tirdzniecību. Viņiem bija tirdznieciski sakari ar Divupi – par to liecina Irākā atrastie senindiešu zīmodziņi, kas senajos laikos pildīja īpašnieka paraksta lomu. Tie ir arī vienīgie līdz šim atrastie rakstības paraugi. Indijas ielejas raksts sastāv aptuveni no 270 zīmēm un nav līdzīgs nevienai no pazīstamajām rakstības sistēmām. Tas joprojām nav atšifrēts.
 
DSC_5188.JPG
Senidiešu zīmodziņš
 
Mohendžodaro iedzīvotāji bija izveidojuši pirmo kanalizācijas sistēmu pasaulē. Viņu mājām bija vannasistabas un tualetes telpas. Notekūdens tika novadīts uz caurulēm, kas atradās zem ielas seguma.
 
Nevienai senajai kultūrai nebija tik labs pilsētu plānojums kanalizācijas, atkritumu izvadīšanas un ūdensapgādes ziņā. Arī ielas tika izbūvētas pēc noteikta plāna (galvenie satiksmes ceļi iet no dienvidiem uz ziemeļiem, bet galvenās iela bija apmēram 800 metru gara un ap 9 metrus plata, kas līdzinājās īstaimaģistrālei).
 
Pārsteidzoši interesants ir seno vannasistabu iekārtojums - tīrais ūdens tika pievadīts pa caurulēm, bet netīrais aizvadīts pa citām caurulēm ārpus pilsētas, bet pati vanna bija izgatavota no ķieģeļiem. Katrai mājai bija sava aka, kā arī bija vietas, kur visi varēja ņemt ūdeni.
 
Āriešu ienākšana 2.gt. sākumā p.m.ē.
Indostānas pussalā ieceļoja ciltis no Rietumāzijas stepēm. Ienācēji sevi dēvēja par āriešiem. Viņi galvenokārt nodarbojās ar klejotājlopkopību, taču pakāpeniski arvien lielāku nozīmi ieguva zemkopība un amatniecība.
 
Āriešu sabiedrībā sena tradīcija noteica, ka saskaņā ar dievu iedibināto kārtību sabiedrība ir sadalīta četrās kārtās jeb varnās:
  1. priesteri (brahmaņi),
  2. karavīri (kšatriji),
  3. zemnieki, amatnieki un tirgotāji (vaišjas),
  4. kalpotāji (šudras).
 
Ārpus varnām atradās tā saucamie atstumtie jeb nepieskaramie, kas bija pilnīgi beztiesīgi.
 
Senākās Indijas impērijas 5. gs. p.m.ē.
Indijas rietumu daļa piedzīvoja uzbrukumus no rietumu kaimiņiem. Daļu Indas ielejas pakļāva Persijas valdnieks Dārijs I.
 
4. gs. otrajā pusē p.m.ē. tā nonāca Aleksandra Lielā impērijas sastāvā. 323. g. p.m.ē. pēc Aleksandra nāves impērijā sākās jukas. To izmantoja Čandragupta Maurju, kas izveidoja savu valsti un iedibināja Maurju dinastiju. Šīs dinastijas izcilākais valdnieks bija Čandraguptas mazdēls Ašoka, kurš valdīja 41 gadu un izveidoja pirmo impēriju Indijas vēsturē.
  
185. g. p.m.ē. beidza pastāvēt Maurju impērija.
 
DSC_5187.JPG
Četri lauvas - valdnieka Ašokas simbols
 
Ap 320. g. m.ē. tika izveidota Guptu dinastijas valsts, kas aptvēra gandrīz visu Indijas ziemeļu un austrumu daļu. Guptu impērija pastāvēja vairāk nekā divus gadsimtus. Tas bija indiešu kultūras zelta laikmets. Tika izveidota decimālā skaitīšanas sistēma un ciparu rakstība, kura ar arābu starpniecību vēlāk izplatījās arī Eiropā un tiek lietota joprojām.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.68. - 69.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.