Teorija

Vēdas
Indijas vēstures attīstības dažādos posmos nozīmīga loma bija reliģijai.
 
Seno āriešu ticība līdzinājās ēģiptiešu un citu seno sabiedrību priekšstatiem. Viņu dievi bija dažādi dabas spēki. Dievu pielūgšana izpaudās upurēšanas un ziedošanas rituālos.
Svarīgi!
Senindiešu svēto rakstu grāmatas sauc par vēdām, tāpēc arī laiku no 1500. līdz 500.g.p.m.ē. dēvē par vēdisko laikmetu.
Vēdiskais periods ienāca līdz ar āriešiem.
Vēdas ir vissenākā indiešu literatūra, vissvētākie hinduisma raksti, kuras arī dēvē par himnām dieviem, jo bez tām nenotiek neviena hinduistu reliģijas ceremonija.
Vēdas ir pierakstītas daudz vēlākā laika posmā, jo ārieši bijuši analfabēti.
 
Vēdas ir arī labs Senās Indijas vēstures avots, jo citu rakstisku liecību par to laikmetu nav. Vēdas ir sarakstītas sanskritā, kas ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām. Svarīgākā no Vēdām ir Rigvēda, kas sastāv no 1017 galvenajām un 11 papildu himnām.
 
2r4rwet.jpg
Rigvēdas manuskripts 19. gs. sākums
 
Pastāv 4 vēdu krājumi:
  1. Rigvēda (lūgšanas un himnas);
  2. Jadžurvēda (upurceremoniju un ziedošanas pamācības);
  3. Samavēda (skandēšanas grāmata);
  4. Atarvēda (buramvārdu krājums, kas īpaši neatšķiras no citu tautu folkloras).
 
Samhiti (krājumi) - šo četru vēdu apvienojums.
 
Laika gaitā vēdām tika pievienoti arī skaidrojumi, komentāri, piezīmes:
  1. brahmanas - priesteru komentāri, rituāla izskaidrojumi prozā;
  2. aranjanas - vientuļnieku skaidrojumi;
  3. upanišadas - senindiešu gudro filozofiski traktāti, izskaidrojumi prozā un dzejā.
 
Iepriekšminētās vēdas pieņem kā garīgo atklāsmi, dogmu - tātad kā absolūtu patiesību - neapšaubāmu un patiesu.
 
Jau vēdiskajā literatūrā varam atrast informāciju par varnām - sociālajām grupām Indijā, no kurām savukārt radušās kastas, kas vēl pastāv mūsdienu Indijā.
Varna ir noslēgta kopa, kuras iekšienē pastāv stingri likumi, kas nosaka katra cilvēka uzvedību, kolektīvo atbildību un varnas locekļu aizsardzību. Varnu jeb kastu sistēma Indijā pastāv joprojām.
Kasta – portugāļu ieviests varnas apzīmējums jaunajos laikos.
Varnas cieši saistās ar reinkarnāciju (mācību par atdzimšanu).
 
"Rāmajāna" un "Mahābhārata"
Vieni no ievērojamākajiem darbiem indiešu kultūrā ir eposi "Rāmajāna" un "Mahābhārata", kuri radās agrāk par Homēra slavenajiem eposiem.
"Mahābhārata" ir viens no diviem nozīmīgākajiem sanskrita eposiem Senajā Indijā. "Mahābhārata" tiek uzskatīta par garāko eposu pasaulē. Tās 100 000 vārsmās ir aptuveni trīs miljoni vārdu.
Pastāv uzskats, ka to sacerējis Vjāsu, tomēr arī par to īstas pārliecības nav, jo, kā zināms, agrākajos laikos eposs izplatījās mutvārdu ceļā un otrais, kas rada šaubas, ir tā grandiozais apjoms, ko diez vai varēja sacerēt viens autors.
 
"Mahābhāratā" ir stāstīts par asiņainajām kaujām un valdnieka gaitām; galveno uzsvaru liekot liktenim un tā bezgalīgajai ietekmei uz cilvēku.
"Rāmājana" ir senindiešu eposs.
Tiek uzskatīts, ka eposs ir aizsākts rakstīt ne agrāk par 300. gadu p.m.ē. un ir pabeigts 1. gadsimtā p.m.ē.
 
jkhkh.jpg
"Mahābhārata" manuskripta ilustrācija
 
Indieši uzskata, ka Rāmājanas autors ir dzejnieks Vālmīki, lai gan patiesībā ir veidojies tautā. Rāmājana ir sadalīta septiņās grāmatās un sastāv no 24 tūkstošiem distihiem. Rāmājanā ir stāstīts par dievišķo varoni Rāmu un par viņa cīņām, cenšoties atbrīvot savu sievu Sītu no milžu karaļa Rāvana gūsta.
 
Abi eposi ir spilgti dokumenti par Senās Indijas vēsturi, dabu, tradīcijām. No tiem var spriest par cilvēku dzīvi, paražām, jo citā veidā senie indieši nedokumentēja savus notikumus, uzskatot, ka tas nav nepieciešams, pat noliedzot to.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Rigveda_MS2097.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Budisms
http://lv.wikipedia.org/wiki/R%C4%81m%C4%81jana
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Kurukshetra.jpg