Teorija

Svarīgi!
Mikēnu civilizācija pastāvēja Peloponēsas pussalas ziemeļos no 17. līdz 11. gs. p.m.ē. To izveidoja ahaju ciltis, kas 2. gt. sākumā p.m.ē. bija apmetusies uz dzīvi Peloponēsā un vairākās Egejas jūras salās.
Mikēnieši bija mūsdienu Grieķijas kontinentālās daļas - Peloponesas iedzīvotāji ahaji, kas ieradušies Grieķijā no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem.
 
DSC_5584.JPG
Mikēnas. Rekonstrukcija.
 
Ahajus bieži apdraudēja jūras laupītāji, tāpēc viņi cēla nocietinātas pilis. Tās parasti atradās uzkalnos, vairāku kilometru attālumā no jūras krasta, lai ahaji laicīgi varētu pamanīt jūras sirotājus.
 
Katra pils bija neatkarīga valsts. Un piļu valdnieki bieži karoja cits ar citu. Lielākā un varenākā bija Mikēnu pils. Mikēnas atradās netālu no mūsdienu Grieķijas pilsētas Minaiki, Argosas līdzenumā. Ir zināms, ka Mikēnas pilsēta nodibināta 16. gadsimtā p.m.ē., bet savus labākos ziedu laikus tā sasniegusi 14.-13. gadsimtā p.m.ē. - vēlīnā bronzas laikmetā. Ņemot vērā acīmredzami nozīmīgo Mikēnu lomu attiecīgajā Grieķijas civilizācijas attīstības posmā, to pieņemts saukt par Mikēnu civilizāciju.
 
Mikēnu slavenākais valdnieks bija Agamemnons.
 
Par Mikēnu civilizāciju stāsta dažādi vēstures avoti:
  1. arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti,
  2. mikēniešu teksti uz māla plāksnēm,
  3. vēlākā laika grieķu pieraksti un literārie sacerējumi – Homēra poēmas „Iliāda” un „Odiseja”.
 
Mikēnieši pārņēma, izmainīja un pielāgoja savām vajadzībām krētiešu rakstību. Zinātnieki šo rakstību nosauca par lineāro rakstu B. Tas ir mūsdienu latīņu alfabēta pamats. Kad 20. gs. vidū angļu arhitektam Maiklam Ventrisam izdevās šo rakstu atšifrēt, izrādījās, ka māla plāksnītes galvenokārt glabā ziņas par ahaju saimniecību.
 
DSC_5586.JPG
Lineārais raksts B.
 
Ahaji cēla svētnīcas un varenas valdnieka pilis, kas līdzinājās krētiešu celtnēm. Piļu sienas bija veidotas no lieliem akmens bluķiem. Ahaji celtniecībā nelietoja nekādas saistvielas – bluķi bija tā apstrādāti, lai precīzi piegulētu citas citam. Mikēnu pilis bija tik lielas un varenas, ka laikabiedri uzskatīja, ka tās būvējušas nevis cilvēki, bet mītiskie vienacainie milži kiklopi. Tāpēc tās sauca par „kiklopu būvēm”.
 
Uz Mikēnu pili veda Lauvas vārti. Pili rotāju sienu gleznojumi, kuros, līdzīgi kā Krētas pilīs, parasti bija attēlotas kara vai medību ainas. Karošana tajā laikā bija viena no svarīgākajām vīru nodarbēm. Ahaji augstu vērtēja labus karavīrus un uzskatīja viņus par varoņiem. Varoņu vidū valdīja sacensību gars, jo katrs gribēja iemantot slavu. Grieķu mītos kaujas iznākumu parasti izšķīra nevis karaspēks, bet varoņu cīņas.
 
DSC_5588.JPG
Lauvu vārti mūsdienās.
 
Pats iemīļotākais grieķu varonis bija Hērakls – dievu valdnieka Zeva un mirstīgās sievietes Alkmēnes dēls. Lai iegūtu nemirstību, kā vēsta grieķu mīti, Hēraklam bija jāveic 12 varoņdarbi.
 
Ap 13. gs. p.m.ē. augsti attīstītajai ahaju sabiedrībai pienāca grūti laiku. Veselu gadu simtenis ziemeļos dzīvojošie dorieši uzbruka ahaju pilīm, postīja tās un padzina viņus no dzīvesvietām. Daudzi ahaji gāja bojā cīņā ar doriešiem, citi palika dzīvot blakus iekarotāju apmetnēm, bet daļa leģendārā valdnieka Jona vadībā izceļoja un pārcēlās uz dzīvi Mazāzijas piekrastē. Viņus sāka dēvēt pat joniešiem.
 
Ar doriešu ienākšanu beidzās Mikēnu kultūras uzplaukums.
 
Sekoja tā sauktie tumšie laiki – ahaju kultūras pagrimums, kas turpinājās no 12. līdz 8. gs. p.m.ē. Pilis tika iznīcinātas. Rakstība tika aizmirsta. Vienīgais tā laika sasniegums bija no dzelzs gatavotu ieroču un darbarīku plaša izplatība visā grieķu apdzīvotajā teritorijā. Nopostītās pilis vairs nekad neatjaunoja. Par Mikēnu kādreizējo varenību liecina tikai drupas. Vairākus gadsimtus Peloponēsas pussalā netika celtas lielas akmens būves, bet amatnieku izstrādājumi bija vienkārši – bez greznojumiem un rotājumiem. Iestājās pagrimums arī kuģošanā, jo dorieši nebija jūrnieku tauta. Dzīve Grieķijā bija kļuvusi primitīvāka, tā kļuva tāda pati kā pirms vairākiem gadsimtiem.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture amatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 82. - 83.lpp.