Teorija

Senās Grieķijas saimnieciskā dzīve noritēja gan laukos, gan pilsētās. Zemkopji galvenokārt audzēja olīvas un vīnogas. 
 
Olive_118863_Subscription_L.jpg
Olīvas
 
thumb_wide_47684.jpg
Vīnogas
 
Grieķi ticēja, ka olīvkoks ir dievietes Atēnas dāvana. Olīvas sālīja un marinēja. No tām izspiestā eļļa bija galvenā taukviela grieķu uzturā. Olīveļļu izmantoja arī kā ķermeņa kopšanas līdzekli. Tām bija vien no svarīgākajām eksportprecēm.
 
Grieķijas sausajā un saulainajā klimatā izauga saldas un sulīgas vīnogas. Neviena grieķu maltīte nebija iedomājam bez olīvām un vīnogām. Vīnogas ēda gan svaigas, gan žāvēja. No vīnogu sulas gatavoja vīnu, kas bija arī eksportprece.
 
Grieķi vīnu dzēra atšķaidītu ar ūdeni un uzskatīja, ka tikai barbari dzer neatšķaidītu vīnu. Vīna daļa dzērienā bija mazāka par pusi. Tas bija labs sāpju remdētājs karstajā klimatā.
 
Liellopu audzēšanai piemērota klimata nebija, tāpēc grieķi galvenokārt audzēja sīklopus – aitas, kazas un ēzeļus.
 
DSC_5629.JPG
Zemnieks. Zīmējums uz grieķu vāzes.
 
Nozīme bija jūrai. Zivis bija ikdienas maltītes daļa. Jūra bija galvenais tirdzniecības ceļš. Kuģotāji nekad nevarēja justies droši, jo tajos laikos jūras laupīšana bija piekrastes ļaužu nodarbošanās.
 
Grieķu apdzīvotajās zemēs varēja atrast mālu. Tur bija arī marmora atradnes un sudraba raktuves. Pilsētās un ciemos strādāja slavenie grieķu amatnieki. Viņu gatavotās preces bija augstas kvalitātes, izturīgas un skaistas. Viens no svarīgākajiem bija podnieka amats. Podnieku produkciju sauca par keramiku. No māla gatavotie trauki bija neaizstājami grieķu ikdienā. Keramika – plašs Atēnu kvartāls Kerameikos, kur dzīvoja un strādāja podnieki. Vēlāk par keramiku sāka dēvēt no māla veidotus traukus un citas lietas, ko pārklāj ar glazūru, rotā ar ornamentiem vai zīmējumiem un apdedzina. Māla podos glabāja pārtiku, vīnu un eļļu. Bagātākajos namos trauki bija krāšņi apgleznoti. Keramiku bija viegli pārdot ārpus polisas robežām, jo pēc grieķu traukiem bija liels pieprasījums visā seno laiku pasaulē. Mūsdienu arheologi grieķu keramiku atrod ne tikai Eiropā, bet arī Āfrikā un Āzijā.
 
Lauksaimniecībā izmantojamo zemju grieķiem bija maz. Bet iedzīvotāju skaits pieauga. Daudzi grieķi, nespēdami izdzīvot savā dzimtenē, devās prom no polisas un apmetās uz dzīvi citās Vidusjūras un Melnās jūras piekrastes zemēs. Kopš 8. gs. p.m.ē. liels skaits grieķu devās pāri jūrām meklēt vietas, kur tirgoties un apstrādāt zemes. Dienviditālija, Sicīlija, Francijas un Spānijas zemes pie Vidusjūras un Melnās jūras kļuva par grieķu jauno dzīvesvietu. Tā veidojās grieķu kolonijas.
 
To iedzīvotāji saglabāja saikni ar dzimto polisu. Koloniju iedzīvotāji jaunajās dzīvesvietās ieviesa grieķu tradīcijas un dzīvesveidu. Kolonizācija ļāva pašiem grieķiem saprast un apzināties, ka viņi ir vienas tautas pārstāvji.
 
DSC_5626.JPG
fsdfs.jpg
 
Dažādu polisu grieķus vienoja:
  1. valoda,
  2. alfabēts,
  3. ticība vieniem dieviem,
  4. visiem kopīgas svētvietas,
  5. orākuli – Delfi, Dēla, Olimpija;
  6. Olimpiskās spēles;
  7. agonālais jeb sacenšanās gars.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 94. - 95.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.
http://www.garso.lv/2010/11/26/olivella/
http://www.apollo.lv/portal/life/articles/56657