Teorija

Ēģiptes sabiedrība
Ēģiptē dzīvoja gan brīvie ļaudis, gan nebrīvie.
 
DSC_5136.JPG
 
Ēģiptes sabiedrība bija krasi atšķirīga - no dieviem pielīdzinātā un pielūgtā faraona pašā augšā līdz pat beztiesiskajiem vergiem lejā.
 
Ēģiptiešu sabiedrība sastāvēja no dažādām iedzīvotāju grupām. Tās atšķīrās viena no otras ar bagātību, ar pienākumiem un tiesībām, ar varu pār citiem.
  1. Faraons (valdnieks un dievs) valda un pavēl.
  2. Augstākie ierēdņi un priesteri valda, pavēl un ziņo.
  3. Zemākie ierēdņi un rakstveži uzrauga, izrīko un ziņo.
  4. Karavīri aizsargā un iekaro.
  5. Tirgotāji un amatnieki strādā, apgādā un maksā nodevas.
  6. Zemnieki un strādnieki strādā, apgādā un maksā nodevas.
  7. Vergi strādā un paklausa.
 
Ierēdņi
Ēģiptes sabiedrība atgādināja piramīdu. Virsotnē bija faraons.
 
Lai varētu pārvaldīt Ēģiptes 40 novadus (nomus), faraonam vajadzēja daudz palīgu – vietvalžu un ierēdņu (valsts amatpersonas, kas pierakstīja, cik katram zemniekam pieder zemes, lopu un augļu koku). Zinātnieki domā, ka uz katriem 100 Ēģiptes iedzīvotājiem bija viens ierēdnis.
 
Ierēdņu uzdevums bija:
  1. nodrošināt nodokļu ievākšanu,
  2. vadīt celtniecības darbus,
  3. uzraudzīt apūdeņošanas sistēmas.
 
Faraons pats sev izraudzīja tuvāko palīgu. Par to kļuva kāds no valdnieka ģimenes. Faraona palīgs uzturējās pilī pie faraona un nodeva valdnieka rīkojumus tālāk novadu pārvaldniekiem. Faraona palīgs uzklausīja pārvaldnieku ziņojumus un pats katru dienu ziņoja valdniekam par stāvokli valstī. Augstākie ierēdņi bija vareni, tomēr valdnieka iecelti un valdniekam pilnībā pakļauti.
 
Rakstveži
Zemākos ierēdņus sauca par rakstvežiem. Arī tos iecēla vai nu valdnieks, vai augstākie ierēdņi.
 
99.jpg
 
Rakstveži:
  1. aprēķināja un piedzina nodevas,
  2. uzskaitīja mantu valdnieka noliktavās,
  3. sadalīja pārtiku tiem, kas atradās faraona dienestā, un veica citus pienākumus
 
Tauta sastapās tikai ar zemākajiem amatvīriem. Tie apzinājās sava ieņemamā amata svarīgumu un izturējās pret tautu bargi. Ja pret tiem izturējās pazemīgi, tad varēja cerēt, ka viņu sirdis būs "mīkstākas". Ēģiptiešu dzīves gudrība māca: Liec muguru valdnieka priekšā! Tad tavs nams pastāvēs un tavs īpašums vairosies."
 
Priesteri
Liela ietekme Ēģiptes sabiedrībā bija priesteriem, viņi bija faraona padotie. Pats faraons bija virspriesteris.
 
Priesteru uzdevums bija:
  1. noskaidrot dievu gribu,
  2. vadīt reliģiskās ceremonijas,
  3. vērot izmaiņas zvaigžņu stāvoklī, lai noteiktu Nīlas plūdu laiku.
 
Priesteri bija ļoti bagāti. Tempļiem piederēja daudz zemes un citu bagātību, ko dāvināja visi, kuri vēlējās iegūt dievu labvēlību. Ēģiptieši ticēja, ka veiksmi un neveiksmi nosaka dievu labvēlība, tāpēc visas sabiedrības labklājība atrodas priesteru rokās. Priesteri bija starpnieki starp cilvēkiem un dieviem.
 
Karavīri
Ēģiptes faraoniem nepietika ar varu un bagātībām savā zemē. Tie centās pakļaut kaimiņus. Kaimiņu valdnieki baidījās no Ēģiptes. Viņi sūtīja faraonam dāvanas un rakstīja vēstules, tomēr tas neglāba, ja faraons bija iecerējis kādu no tiem pakļaut.
 
DSC_5131.JPG
 
Faraona karaspēks sastāvēja galvenokārt no zemniekiem, kurus uz laiku iesauca karadienestā un apmācīja kara mākslā.
 
Faraoni nolīga par algu arī svešzemju karavīrus. Sākumā tie bija kājnieku karaspēks. Karavīri bija bruņoti ar loku, gariem šķēpiem, kaujas cirvi vai dunci un vieglu vairogu.
 
2. gt. p.m.ē. izveidojās arī kaujas ratu vienības. Tie bija zirgu vilkti divriči. Tajos kājās stāvēja divi karavīri: viens vadīja pajūgu, otrs šāva ar loku. Augstākie virsnieki bija faraona dēli un augstmaņi.
 
Iekarojumi Āfrikā
Vislielāko varenību un slavu Ēģipte sasniedza 2. gt. vidū p.m.ē. Faraoni tajā laikā pakļāva savus dienvidu kaimiņus nūbiešus. Tiem nācās maksāt faraoniem nodevas. Zelts, ziloņkauls, dārgas koka šķirnes, citas vērtīgas lietas un arī melnie vergi ceļoja no Nūbijas lejup pa Nīlu uz Memfisu. Faraoni pakļāva arī rietumos dzīvojošās klejotāju un ganu ciltis – lībiešus.
  
DSC_5134.JPG
9.jpg
Ēģiptes lielvalsts ar pakļautajām Vidusjūras austrumu piekrastes, lībiešu un nūbiešu zemēm.
 
Iekarojumi Āzijā
Visnozīmīgākie bija iekarojumi ziemeļos no Ēģiptes. Vidusjūras austrumu piekrastē, kur tagad ir Palestīna, Izraēla, Libāna un Sīrija, tolaik dzīvoja dažādas tautas, nodarbojās ar lopkopību, zemkopību un tirdzniecību. Te bija izveidojušās vairākas nelielas valstiņas. To vidū izcēlās feniķiešu pilsētas ar ērtām ostām. Kalnu nogāzes bija apaugušas ar mežiem. Ēģiptes faraoni veica neskaitāmus karagājienus, līdz beidzot sīkās piekrastes valstiņas atzina Ēģiptes virskundzību.
 
2. gt. beigās p.m.ē. Ēģiptes spēki sāka novājināties. Tā viena pēc otras zaudēja iekarotās teritorijas.
  
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008., 46. - 47.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997., 90. - 110.lpp.
http://dravnieks.files.wordpress.com/2007/09/virsu_medus_2.jpg
http://i.uzdevumi.lv/Resources/d8947703-4df7-4aab-9748-c413977eec41/kai.jpg