Svarīgi!
Zemi starp Tigras un Eifratas upēm Dienvidrietumu Āzijā (mūsdienu Irākā), senatnē sauca par Divupi jeb Mezopotāmiju (tā to dēvēja senie grieķi).
Vienlaikus ar Ēģipti tur attīstījās sena civilizācija. Divupes civilizācija ir tikpat sena kā Ēģiptes. Pastāvīgas cilvēku apmetnes šeit bijušas jau neolīta laikmetā.
Atšķirībā no Ēģiptes, tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne.
Senie Divupes iedzīvotāji domāja, ka zeme ir liela mazliet ieliekta ripa un tās vidū atrodas Divupe.
- Ziemeļos un austrumos atradās Irānas un Armēnijas kalnzemes, kuras apdzīvoja kareivīgas kalniešu ciltis.
- Rietumos un dienvidrietumos pletās Sīrijas stepe un Arābijas tuksnesis, kur klejoja semītu lopkopju ciltis.
- Dienvidaustrumos Divupes krastus apskaloja siltie Persijas līča ūdeņi.
Divupes ieleja bija pakļauta kalniešu, stepju un tuksnešu klejotāju sirojumiem.
Divupei bija izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis:
- lielas upes;
- karavānu ceļi (veda cauri Divupei uz Vidusjūras piekrastes ostām);
- Persijas līcis.
Divupes izveidošanās priekšnosacījumi
Mezopotāmijas civilizācijas uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un tās pietekas nodrošināja ērtu kontaktu un transporta iespējas. Lekno zemi starp upēm jau kopš senajiem laikiem dēvēja par "ražīgo sirpi" vai "auglīgo pusmēnesi".
Divupe ir to zemju skaitā, kas ietilpst “auglīgā pusmēness” lokā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras.
"Auglīgā pusmēness" loks stiepjas no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Mezopotāmiju.
Aprēķini liecina, ka ap 2500. gadu p.m.ē. Mezopotāmijas dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.
Mūsdienās Mezopotāmijas reģiona klimats ir mazāk labvēlīgs, nekā tas bija antīko civilizāciju laikā. Saule šeit tik nežēlīgi vēl nesvilināja un reģiona klimats bija maigāks. Tuksnešu un stepju rajoni aizņēma mazākas platības un nebija tik nemīlīgi kā mūsdienās. Kādreiz leknais Divupes līdzenums mūsdienās ir stipri noplicināts - zemes ražīgums ir dramatiski krities. Liela daļa senatnē rūpīgi koptās apūdeņošanas sistēmas mūsdienās ir degradējušās, upju gultnes un kādreizējie mākslīgie kanāli daudzviet ir aizauguši un pārpurvojušies. Tikai arheoloģiskie izrakumi vēl liecina, ka pirms daudziem gadsimtiem šeit pleties viens no ekonomiski un, kultūras ziņā, visaugstāk attīstītajiem reģioniem uz Zemes.
Dabas apstākļi
Divupē nebija īpašu dabas bagātību. Tās galvenā bagātība bija upju ieleju auglīgā augsne. Šeit bija atrodams labs māls un niedres.
Divupē nebija ne mežu, ne metālu, ne akmens. Upēs bija daudz dažādu zivju. Dienvidu purvos mājoja mežacūkas un dažādi ūdensputni. Pa laikam no apkārtējiem tuksnešiem ieklīda lauvas. Vasaras bija sausas un karstas. Nereti no tuksnešiem nāca smilšu vētras. Ziemas bija vēsas, lietainas un mālainā zeme pārvērtās lipīgos dubļos. Kalnos, kur sākās Tigra un Eifrata, pavasaros kusa sniegs. Sniega ūdeņi piepildīja upes. Plūdi ne tikai radīja lielu postu, bet arī deva zemei valgmi un nesa līdzi auglīgas dūņas.
Saimniekošana
Divupe no upju postošās darbības cieta vairāk nekā Ēģipte, jo plūdi iepriekš nebija paredzami, kā tas bija ar Nīlu. Pēc paliem zeme uz laiku pārklājās ar zaļu zāli, bet vasarā atkal līdzinājās tuksnesim, jo karstums pārsniedza 50 grādus pēc Celsija.
Kalnu sniega dēļ plūdi varēja būt katastrofāli. Par to vēsta arī dažādi Divupes mīti, un iespējams tie ir arī pamatā Vecās Derības vēstījumam par „grēku plūdiem”.
Svarīgi!
Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība.
Zeme šeit bija auglīga, tāpēc divupieši galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, veicot apjomīgus irigācijas darbus. Viņu apūdeņošanas sistēmas atšķīrās no ēģiptiešu apūdeņošanas sistēmām. Lai varētu apstrādāt Tigras un Eifratas purvaino līdzenumu ar auglīgo dūņu kārtu, bija jārok kanāli, kas novadītu lieko ūdeni un saglabātu to sausajam periodam. Savukārt ēģiptieši galvenokārt cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu.
4./3.gt.p.m.ē.
3.gt. beigas - 2.gt. sākums p.m.ē.
Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un tiek uzskatīts, ka Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Graudus tie sākumā lietoja putraimu veidā uzturā, bet vēlāk cepuši dažādus mīklas plāceņus.
Divupieši iemācījās uzlabot kultūraugus, piemēram, mākslīgi apputeksnēja dateļu palmas, ko Divupē uzskatīja par svētiem augiem.
Divupē audzēja kviešus, miežus, pupas, dateles, ābolus un melones. Kā mājlopi tika turēti liellopi un aitas.
Amatniecība un tirdzniecība
No zemkopības ar laiku atdalījās amatniecība. Pret amatniecības izstrādājumiem divupieši iemainīja zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, aizsākot tirdzniecību. Divupē trūka daudzu dabas resursu, piemēram, metāls, koks un akmens.
Tirgotāji ieveda varu, bronzu, zeltu, sudrabu, eļļas, kokmateriālus – ciedru un cipreses, bet izveda galvenokārt labību, amatnieku izstrādājumus un dateles.
Pamazām attīstījās tirdzniecība ar Bahreinu, Arābiju, Sīriju, Feniķiju, Afganistānu, Mazāziju, Armēniju, kā arī tika veikti karagājieni.
Riteņa un ratu izgudrošana ļāva transportēt kravas arī pa sauszemi.
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!