Teorija

Pasaules vēsturē šumeru civilizācija iegājusi ar to, ka tā ap 3300. g. p.m.ē. ieviesa vēl vienu no visu laiku civilizāciju lielākajām inovācijām — rakstību, kura ļāva fiksēt un uzkrāt informāciju, zināšanas, kā arī pavēra ceļu uz izglītību. 
Svarīgi!
Šumeru rakstība, kuru vēlāk lietojušas visas Divupes tautas, bija ķīļraksts.
Ķīļraksts atšķiras no Ēģiptes hieroglifiem ar lielāku abstrakcijas pakāpi, zīmes ir shematiskākas, kaut arī var nojaust to izcelšanos no piktogrammām – dažādu lietu un parādību vienkāršotiem zīmējumiem.
 
Par ķīļu rakstu to sauc tādēļ, ka zīmes sākumā uzvilka uz mitras māla plāksnītes, pēc tam iespieda padziļinājumus ar irbuļa palīdzību. Tādējādi izveidojās ķīlim līdzīga rakstu zīme. Māla plāksnītes vēlāk apdedzināja vai arī tās apdega ugunsgrēkos.
 
Arheoloģiskajos izrakumos atrastas veselas šādu māla plāksnīšu bibliotēkas. Tikai 19. gs. otrajā pusē izdevies šos ķīļu rakstus atšifrēt.
 
DSC_5158.JPG
Ķīļraksts
 
Senākās māla plāksnītes no Ūras pilsētas ir kāda tirgotāja vai amatnieka preču saraksti. Saglabājušies arī bagātīgi reliģisko tekstu krājumi, valdnieku rīkojumi, un slavinājumi. Piemēram, Lagašas ķēniņa atstātajos rakstos pavīd šādas humānas domas: “Klausi mātes vārdiem tā, it kā Dievs tos būtu runājis.”
 
Mezopotāmijas ķīļraksts tika lietots aptuveni 3000 gadu. To izmantoja ne tikai šumeri, bet arī citas Tuvo Austrumu tautas. Ķīļraksts tika aizmirsts tikai mūsu ēras sākumā.
 
Pirmie pieraksti ir rēķini. Lai gan ir saglabājušies arī atsevišķi literatūras darbi, pirmie šumeru rakstības piemēri — aprakstītas un pēc tam krāsnī apdedzinātas māla tāfelītes - liecina, ka šo vienu no diženākajiem civilizācijas sasniegumiem tomēr izsauca drīzāk saimnieciska nepieciešamība. Māla tāfelītes izrādījās nekas cits, kā preču saraksti, pavadzīmes un cita līdzīga rakstura „dokumentācija”.
 
Tiek gan uzskatīts, ka primitīvā formā rakstība Urukā un citās šī reģiona pilsētās pastāvējusi jau pirms šumeru ierašanās.
 
Eposs par Gilgamešu un Enkidu
Eposs – varoņpoēma, kas vēsta par svarīgiem notikumiem tautas dzīvē.
Blakus mītiem un likumu krājumiem, tirdzniecības uzskaitei un grāmatvedībai Divupē jau agri parādās dažāda veida sacerējumi, kurus var uzskatīt par daiļliteratūras sākumiem.
Svarīgi!
Divupē radies arī pirmais cilvēces vēsturē zināmais eposs. Tas ir slavenais stāsts par varoni Gilgamešu.
Pazīstami vairāki šī stāsta varianti, kā arī citi līdzīgi eposi. Lai gan eposos darbojas dievi un tajos ir pārdomas par dievu un cilvēku attiecībām, likteņa nenovēršamību, tomēr galveno vietu ieņem cilvēks.
 
Gilgamešs nav dievs, bet gan valdnieks, kas valdījis 27.gs.p.m.ē. Gilgamešs ir ar neparastām spējām apveltīts varonis.
 
Vienā no eposiem stāstīts par Gilgamešu, kas ar savu kareivīgumu un slavas alkām nomocījis ne vien pavalstniekus, bet arī dievus. Tie nolemj sūtīt Gilgamešam līdzvērtīgu pretinieku Enkidu. Tomēr divkauja beidzas nevis ar viena bojāeju, bet gan abu varoņu draudzību. Enkidu, kas ir vienāds ar Gilgamešu fiziskajā spēkā, gūst morālu uzvaru. Kopā abi varoņi dodas pasaulē un veic daudzus varoņdarbus. Kad mīlas dieviete Ištara piedāvā Gilgamešam savu mīlestību, varonis to noraida. Dieviete atriebībā uzsūta nāvi Enkidu. Gilgamešs ir dziļi satriekts par drauga nāvi, un tā izraisa pārdomas arī par viņa paša likteni: “Vai pats es nemiršu kā Enkidu? Skumjās slīgstu, no nāves baidos.”
 
Bailes no nāves un vēlme atbrīvoties no tās žņaugiem vai vismaz mīkstināt tās ietekmi ir viena no centrālajām tēmām Divupes varoņeposos.
 
Gilgamešs dodas meklēt nemirstību. Utnapišti, vienīgais cilvēks, kuram dievi dāvājuši nemirstību, Gilgameša bēdu un lūgšanu aizkustināts, atklāj noslēpumu, ka okeāna dzelmē aug mūžīgās jaunības zieds. Gilgamešs nolaižas okeāna dziļumos, iegūst ziedu un nolemj to aiznest uz Urūku un paēdināt visu tautu. Taču tas neizdodas, jo ziedu nozog čūska. Sapnis par nemirstību ir jāatmet. Eposa vadmotīvs – cilvēka nespēja līdzināties dieviem, jo nāve ir cilvēka liktenis un nāvē visi cilvēki kļūst līdzīgi.
 
DSC_5155.JPG
Gilgamešs ar lauvu
 
Tomēr Gilgameša klejojumi nav bijuši veltīgi. Mājās atgriežas nevis egoistiskais valdnieks, bet cilvēks, kurš sācis domāt par citiem, kurš spējīgs upurēties citu labā, vīrs, kas gudrību apguvis un visu sapratis. Eposs beidzas ar to, ka Gilgamešs apbrīno savas pilsētas mūrus. Tas it kā vedina lasītāju uz domām, ka cilvēkam nav jātiecas pēc dievišķā. Vienīgā iespēja iegūt nemirstību ir ar saviem darbiem cilvēku labā šeit pat, uz zemes, palikt nākamo paaudžu atmiņā. Svarīgs eposa motīvs ir draudzības kā cildenākā cilvēka savstarpējo attiecību veida slavinājums.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
http://www.islammuslim.lv/Atteli/ziggurat_ur_recona.jpg