Teorija

Spēles un izrādes bija svarīga Romas dzīves sastāvdaļa. Izrādes bija veltītas gan reliģiskajiem svētkiem, gan uzvarām kaujās un citiem svarīgiem notikumiem. Tās bieži finansēja valsts. Visvairāk skatītāju pulcināja teātris, gladiatoru spēles un cirks.
  
Romiešu dzejnieks Juvenāls 1. gadsimtā: "Tauta, kas iekarojusi pasauli, tagad grib tikai divas lietas: maizi un izrādes."
 
Teātris
3. gs. p.m.ē., pēc tam, kad romieši labāk iepazinās ar Grieķiju, arvien iecienītāks kļuva teātris. Sākumā izrādes notika no koka būvētās, vienkāršās telpās.
 
1. gs. vidū p.m.ē. Romā uzcēla teātri 27 000 skatītāju. Vēlāk šādus teātrus no akmens ierīkoja visā impērijā.
 
Uz skatuves aktieri spēlēja maskās. Sākumā aktieri bija tikai vīrieši, vēlāk izrādēs drīkstēja piedalīties arī sievietes. Labākās vietas pirmajās rindās tika rezervētas senatoriem.
 
Pirmā drāma Romā tika uzvesta 240. g. p.m.ē. Tā bija kāda grieķu luga, kuru kāds vergs bija pārtulkojis grieķu valodā. Sākumā izrādīja traģēdijas, bet vēlāk publika pieprasīja komēdijas.
 
DSC_5788.JPG
Aktieri mēģinājumā. Mozaīkas fragments uz kādas sienas Pompejos.
 
DSC_5789.JPG
Aktieri ar komēdijas maskām. Māla figūras, 1. gs. p.m.ē.
 
Gladiatoru cīņas
Romā vairāk nekā sešus gadsimtus notika gladiatoru cīņas. Senākās cīņas ir minētas ap 264. g. p.m.ē. Par gladiatoriem kļuva karagūstekņi un vergi. Tomēr ne visi gladiatori bija vergi, jo nereti arī brīvie pilsoņi brīvprātīgi pieteicās šādam darbam. Tika izveidotas gladiatoru skolas. Viena no slavenākajām bija Kapujā, netālu no Pompejiem.
 
Izejot arēnā, gladiatoram bija jāzina, ka te valda tikai viens noteikums – ja gribi izdzīvot, nebaidies no nāves. Viņam bija tikai viena izvēle – uzvarēt un, ja skatītāji skaļi sauca: „Lugula! Lugula!” (pārgriezt rīkli), aukstasinīgi nonāvēt otru gladiatoru.
 
Gladiatori cīnījās ne tikai cits pret citu, bet arī ar plēsīgiem zvēriem. Reti kurš gladiators nodzīvoja līdz 30 gadu vecumam. Vēstures avoti stāsta, ka svētki par godu Kolizeja iesvētīšanai ilga 100 dienas un kādā dienā tika nogalināti līdz pat 9000 zvēru. Citā dienā vienlaikus cits pret citu cīnījās 3000 gladiatoru.
Svarīgi!
Pēc aptuveniem aprēķiniem, visās Romas gladiatoru cīņu vēsturē dzīvību zaudēja pus miljons gladiatoru.
Lai arēnā nevarētu redzēt asinis, tās smiltis iekrāsoja, kā arī izvietoja tur mucas ar vīraku, kas nomāca asiņu smaku. Kamēr publika sumināja uzvarētājus, vergi aiznesa uzvarēto gladiatoru. Daudzi skatītāji slēdza derības, liekot pāris monētas uz favorītiem. Romieši mīlēja šīs necilvēcīgās izpriecas. Jau laikabiedri uzdeva jautājumus, kā romieši, kas savā privātajā dzīvē bija miermīlīgi cilvēki, skatītāju arēnās varēja līksmot par citu cilvēku nāvi. Uz to atbildes nav arī mūsdienās. Varbūt vajadzēja nemitīgi apliecināt sevi kā karavīrus?
 
DSC_5786.JPG
Cīņa ar zvēriem. Romiešu mozaīkas fragments.
 
DSC_5787.JPG
Gladiatori. Mozaīka.
 
Gladiatora stāsts. Jauneklis bija dzimis bagātā ģimenē, pirātu sagūstīts un kā vergs pārdots gladiatoru skolai. Viņam palaimējās pēdējā mirklī: pirms cīņas arēnā starp skatītājiem atradās draugs, ka viņu atpazina un izpirka. Vēlāk viņš aprakstīja savu dzīvi:
"Kaut gan neviens neko nezināja par manu dzimšanu, manu likteni, manu ģimeni, skatītājiem bija pamats just man līdzi. Netaisnīgā kārtā man tika iedalīts pretinieks, kurš bija par mani pārāks. Man bija lemts kļūt par upuri arēnas smiltīs."
 
Cirks
Skatīties zirgu skriešanas sacensības romieši gāja vislabprātāk. Vietu, kurā tās notika, sauca par cirku vai hipodromu. Vienā dienā notika līdz 24 sacensībām. Skriešanas sacensībās parasti piedalījās 4 komandas ar 12 pajūgiem, un tiem bija jāveic septiņi apļi. Pajūgu parasti vilka 2 vai 4 zirgi, retāk – 6 vai 8 zirgi. Visbīstamāk bija veikt pagriezienus, tāpēc pajūga kučieris bija piesējis sevi pie ratiem, lai neizkristu, un viņam bija nazis, lai pajūga apgāšanās gadījumā varētu sevi atbrīvot. Katrai komandai bija savs treneris un atšķirīgi tērpi: zilā, baltā, sarkanā vai zaļā krāsā. Bieži vien sacensības atklāja pats imperators, no kura ložas nomestais baltais lakatiņš bija starta signāls. Uzvarētāji šajās sacensībās kļuva populāri un bagāti. Šādas sacensības tika rīkotas visā impērijā.
 
Vecākais un lielākais cirks bija Circus Maximus Romā, kurā bija vieta 250 000 skatītājiem.
  
DSC_5785.JPG
Circus Maximus Romā. Mūsdienās.
 
DSC_5972.JPG
Circus Maximus Romā. Rekonstrukcija.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 132.-133.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.