Teorija

Par visgodājamāko nodarbošanos Romā uzskatīja zemkopību. Cīņa par zemi bija viens no iemesliem, kāpēc romieši daudz karoja. Pakļauto teritoriju iedzīvotājiem atņēma labākās zemes.
 
Saimniecības senajā Itālijā bija dažādas – gan nelielas zemnieku saimniecības, gan lielo īpašnieku muižas.
Svarīgi!
Vēlāk – mūsu ēras sākumā – uzplauka lielsaimniecības, ko sauca par latifundijām (latīņu valodā latus fundus – liels lauku īpašums).
Vairums zemnieku piederēja 20 – 30 jugeru (1 jugers – ¼ hektāra) lielas saimniecības. Tajās audzēja labību – kviešus un miežus. Ar iegūto ražu pietika ģimenei, bet pārpalikumu pārdeva pilsētas tirgū. Nauda bija nepieciešama to lietu iegādei, ko nevarēja izgatavot paši.
 
Auzas romieši uzskatīja par nezāli, arī rudzus neatzina, jo mēdza teikt, ka rudzu maizi var ēst tikai bada laikā.
 
Zemnieki audzēja arī dārzeņus – kāpostus, sīpolus, ķiplokus, bietes, redīsus, rāceņus, pupas.
 
655.jpg
 
Katrā dārzā bija vismaz pāris olīvkoku. Olīvas lietoja gan svaigā, gan marinētā veidā. No tām ieguva arī eļļu.
 
Audumu izgatavošanai audzēja linus.
 
Saimniecībās turēja mājlopus. Vēršus galvenokārt izmantoja braukšanai un zemes apstrādāšanai. No kazām un aitām ieguva vilnu, sieru, pienu. Pārtikā lietoja arī cūkgaļu.
 
Brīvie zemnieki savus laukus apstrādāja paši. Dažkārt zemnieki izmantoja 1 vai 2 vergus.
 
Zemnieku izputēšanu veicināja:
  1. ilgstošie kari tālu no Romas,
  2. neražas,
  3. lopu sērgas,
  4. lēta labība no provincēm.
 
Bieži vien viņi bija spiesti pārdot savu zemi parādu dēļ. Vasarā izputējušie zemnieki vēl varēja salīgt darbā muižā. Parasti gan muiža iztika ar vergiem. Turklāt brīvam romietim tad nācās strādāt kopā ar vergiem, kurus izrīkoja muižas pārvaldnieks – arī vergs. Ilgajos kara gados zemnieki bija pieraduši pie citas dzīves. Karošana saistījās ar piedzīvojumiem un varonību. Savukārt laukos bija smagi jāstrādā.
 
Zemnieku vidū klīda nostāsti par to, cik laba dzīve esot Romā. Lai iegūtu augstus amatus, bagātie romieši bieži vien sacentās par tautas labvēlību vēlēšanās. Viņi dalīja pārtiku, rīkoja svētkus un izrādes. To padzirdējuši, zemnieki savāca savu mantību un kopā ar ģimeni devās uz Romu. Vēsturnieki uzskata, ka apmēram trešā daļa Romas iedzīvotāju bija kādreizējie zemnieki.
  
Kopš 2. gs. p.m.ē. uzplauka vidēja lieluma muižas. Muižā bija saimniecības ēkas un kunga nams, kur saimnieks apmetās, kad atbrauca pārlūkot darbus muižā. Muižu pārvaldīja pārvaldnieks – uzticams vergs. Viņam bija jāprot visi lauku darbi, jāprot lasīt, rakstīt un rēķināt. Sieviešu darbus muižā pārzināja pārvaldnieka sieva. Muižas laukus parasti apstrādāja vergi.
 
DSC_5761.JPG
Romiešu muiža. Mozaīkas fragments.
 
Muižā audzēja labību. Tā kā pēc iekarojumiem Romā ieplūda lēta labība no provincēm, Itālijas muižās sāka audzēt vīnogas un olīvas. Piepilsētas muižās bija plaši augļu dārzi ar vīģēm, granātkokiem un bumbierēm. Audzēja arī garšvielas un ziedus. Lielāko daļu no produkcijas pārdeva.
 
Muižu īpašnieki bija bagāti un parasti dzīvoja Romā. Brīvo zemnieku saimniecības bija gandrīz izzudušas. Zeme bija nonākusi lielo zemes īpašnieku rokās. Latifundijas aizņēma milzīgas platības. Šos īpašumus apstrādāja vairāki tūkstoši, pat desmit tūkstoši cilvēku. Kunga nams bija nocietināts cietoksnis ar noliktavām, cietumu un savu pārvaldi.
Svarīgi!
Zemnieki, kuri bija zaudējuši savu zemi vai kuriem tās bija maz, sāka to nomāt no lielajiem zemes īpašniekiem. Par to viņi maksāja nomas maksu. Šādus nomniekus sauca par koloniem.
Aiziet no zemes īpašnieka drīkstēja tikai tad, ja nebija parādu. Parādi no tēva varēja pāriet dēlam. Pamazām daudzi koloni kļuva par atkarīgiem zemkopjiem un zaudēja brīva cilvēka tiesības.
 
Zemnieku ēdiens un apģērbs
Māju būvēja no koka vai māla, tās jumts bija no niedrēm vai salmiem.
 
Istablietas bija vienkāršas – galds, kāds sols, dažas gultas vai lāviņas, kāda kaste drēbēm.
 
Galvenā pārtika bija bieza prosas, miežu vai pupu miltu putra. Ēda arī rupju kviešu vai miežu maizi. Vārīja lēcu vai sīpoli viru. Patērēja daudz sakņu, salātu, pākšaugu. Gaļa zemnieku galdā bija reti, galvenokārt svētkos. Kā aizdaru maizei un putrai lietoja olīveļļu. Klāt piedzēra ūdeni vai ūdeni atšķaidītu ar vīnu.
 
Klimats neprasīja daudz apģērba. Ikdienā gan vīrieši, gan sievietes valkāja kreklveida apģērbu – tuniku. Tā sniedzās līdz ceļiem. Viduklī to saņēma ar jostu. Vēsākā laikā valkāja rupju vilnas apmetni. Zemnieki staigāja basām kājām vai koka tupelēs.
 
Par brāļu Grakhu reformām
Zemnieku izputēšana draudēja valstij ar karavīru trūkumu. Tāpēc tālredzīgākie politiķi uzskatīja, ka zemnieku skaits ir jāpalielina, un domāja, kur ņemt zemi, ko iedalīt bezzemniekiem. Pēc romiešu tribūna Tiberija Grakha ierosinājuma 133. g. p.m.ē. pieņēma likumu, kurā bija stingri noteikts, cik daudz zemes drīkst būt katras ģimenes lietošanā. Ja kādam bija vairāk, tad to paredzēja atņemt. Iegūto zemi bija paredzēts sadalīt apmēram 8 ha lielos gabalos un piešķirt zemniekiem, kam savas zemes nebija. Šādi likumi neapmierināja lielos zemes īpašniekus, kas izraisīja kautiņu, kurā Tiberiju un 300 viņa piekritējus nogalināja. Pēc desmit gadiem Tiberija iesāktās reformas centās turpināt viņa brālis Gajs Grakhs, taču arī viņu nogalināja. Lai arī brāļu iecere beidzās neveiksmīgi, tomēr vairāki desmiti tūkstoši zemnieki paspēja saņemt zemi.
 
32323.jpg
Brāļi Grakhi.
 
Atsauce:
http://www.wantrecipe.com/uploads/18-241f908414.jpg
http://www.latin-teacher.com/latinII/images/Gracchi%20Brothers.jpg
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 122.-123.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.