Teorija

Romiešiem bija noliedzoša attieksme pret fizisko darbu. Godāja politiķus, karavīrus un zemkopjus.
 
Bagātam romietim, ja viņš nevēlējās zaudēt savu stāvokli sabiedrībā, nebija iespējams pelnīt iztiku ar mākslu vai zinātni. Ar to nodarbojās cilvēki ar zemāku izcelsmi. Cienīja cilvēkus, kuri varēja dzīvot nestrādājot. Bagātnieki nodarbojās ar politiku un izklaidējās.
 
DSC_5794.JPG
Bagāta romieša mājas iekštelpas ar marmora ūdensbaseinu. Mūsdienu rekonstrukcija.
 
Gada karstākajās dienās viņi devās atpūsties uz saviem lauku īpašumiem ārpus pilsētas.
 
Pateicību pret tiem, kas ar savu darbu nodrošināja bagātajiem un dižciltīgajiem pārticīgu dzīvi, romieši neizjuta.
 
Lielākajai Romas iedzīvotāju daļai diena pagāja smagā darbā. Ne visi brīvie cilvēki dzīvoja pārticībā. Daudziem no viņiem nebija nekāda īpašuma. Nabadzīgie romieši bieži vien strādāja tos pašus darbus, ko vergi. Tomēr arī viņiem bija pieejamas gladiatoru cīņas un cirka izrādes.
 
Aptuveni puse pilsētas iedzīvotāju bija vergi. Viņu ikdiena daudz neatšķīrās no brīvo cilvēku ikdienas. Liela daļa vergu strādāja amatniecībā, veica dažādus palīgdarbus, apkalpoja viesus krodziņos, bija bagāto mājas vergi. Bija arī vergi, kas nodarbojās ar grāmatvedību, strādāja par sekretāriem, mājskolotājiem un veicas citus pienākumus, kur bija nepieciešamas zināšanas. Daudziem no viņiem klājās gluži labi, bet daudzi arī dzīvoja trūkumā. Ir saglabājusies kāda bagāta Pompeju iedzīvotāja mājas izdevumu grāmata, kurā redzams, ka vergu vajadzībām tika iepirkta tikai maize, olīveļļa un vīns.
 
Kā bagāts romietis pavadīja dienu pilsētā?
Romietim diena parasti sākās ap saullēktu. Brokastis bija vienkāršas – maize, kuru mērcēja vīnā, olīvas, reizēm siers. Tad kādas 2 stundas pieņēma klientus. Pēc tam klientu pavadībā (jo viņu vairāk, jo lielāku cieņu iemantoja) devās uz forumu. Vajadzēja apliecināt cieņu vēl bagātākiem un ietekmīgākiem cilvēkiem.
 
Ap pusdienlaiku darījumu un politiskā dzīve pilsētā it kā apstājās. Pēc viegla mielasta, kurā parasti bija zivis, dārzeņi un augļi, bija pieņemts kādu laiku nosnausties. Pēc tam forumā atkal pulcējās cilvēki, sākās pastaigu, tikšanos un sarunu laiks.
 
Sievietes devās ārpus mājas izrādīt tērpus. Daudzi pavadīja laiku publiskajās pirtīs – termās.
 
Vakariņas bija galvenā ēdienreize. Tās sastāvēja no trim ēdieniem – priekšēdiena, pamatēdiena un deserta. Ēda pusguļus stāvoklī, atspiedušos uz kreisā elkoņa un ņemot ēdienu ar labo roku. Dzēra ūdeni, ar ūdeni atšķaidītu vīnu, dzērienus no medus un vīna. Vakariņas varēja ievilkties līdz vēlam vakaram.
 
Mājas apstākļos reizēm mēdza uzspēlēt arī kādu instrumentu, tomēr dziedāšana, muzicēšana un dejošana publikas priekšā tika uzskatīta par nepieļaujamu. Dejotājas un mūziķi nāca no vergu un nedižciltīgo vidus.
 
Viņi uzstājās svētkos uz ielām un tika pieaicināti arī mājas dzīrēs.
 
DSC_5793.JPG
Romiešu dzīres. Sienas gleznojums Pompejos.
 
Termas
Pirmās pirtis Romā radās 2.gs.p.m.ē. un bija vienkāršas mazgāšanās telpas vīriešiem. Imperatora Augusta laikā bija jau ap 170 privātas pirtis.
Svarīgi!
Mūsu ēras sākumā tika atvērtas pirmās publiskās pirtis – termas (grieķu val. thermos – silts).
Daudzas termas tika uzbūvētas tur, kur bija dziednieciskie avoti. Imperatori tās lika būvēt, lai rādītu savu varu un bagātību. To iekārtošanā izšķērdīgi tika izmantots zelts un marmors. Termās bija sarežģīta apsildīšanas sistēma.
 
DSC_5990.JPG
Termas apsildīšana.
 
Lielākajās termās bija bibliotēka un lasītava, kā arī zāles sporta nodarbībām.
 
Apmeklētājiem bija iespēja apmeklēt baseinus ar dažādām temperatūrām:
  1. caldarium – karstās peldes, kur temperatūra bija aptuveni 33 – 42 grādi,
  2. tepidarium – kur bija aptuveni 23 grādu temperatūra,
  3. frigidarium – auksts ūdens baseins bez apsildes.
 
Bagātie apmeklētāji lika vergiem sevi apkalpot, kā arī pieskatīt mantas, jo bija daudz zagļu. Termu apmeklētājiem tika piedāvātas uzkodas. Blakus termām bija uzceltas bodītes un ēstuves. Pirms vai pēc pirts varēja pastaigāties dārzā. Pēc pirts varēja iet pie masiera, friziera vai kosmetologa.
 
Romieši nepazina ziepes. Kā mazgāšanās līdzeklis tika izmantota eļļa, ar kuru ierīvējās, un pēc tam ar speciālu koka, kaula vai metāla skrāpi eļļu noņēma. Slavenākās Romā bija Karakallas un Diokletiāna termas. Impērijas laikā termas kļuva par centriem, kur laiku pavadīja tūkstošiem cilvēku.
 
Saime
Saimei (latīņu val. familia) bija liela nozīme.
Svarīgi!
Saime – tie bija visi, kas dzīvoja vienā namā – tēvs, māte, bērni, arī precētie dēli ar sievām, audžubērni, mājas vergi. Pie saimes piederēja arī klienti.
Tēvs bija noteicējs pār bērnu un vergu dzīvību un nāvi. Sākotnēji Romā bija pieņemts, ka jaundzimušo tēvam vajadzēja atzīt, lai viņu pieņemtu ģimenē. Pretējā gadījumā bērnu izlika aiz mājas durvīm. Ja viņu kāds pieņēma, bērns izdzīvoja.
 
Tēvs bija arī noteicējs pār īpašumu, rūpējās par savu senču godināšanu. Vēlākajos gadsimtos tēva vara mazinājās.
 
Māte rūpējās par kārtību mājas dzīvē, audzināja bērnus, kamēr viņi bija mazi.
 
DSC_5792.JPG
Romiešu ģimene. Sienas gleznojums Pompejos.
 
Svarīgi!
Sievietes valsts dzīvē nepiedalījās.
Viņai nebija pilsoņa tiesības un nevarēja piederēt nekustamais īpašums. Atšķirībā no Grieķijas romiešu sieviete bija brīvāka savā privātajā dzīvē un varēja parādīties sabiedrībā: apmeklēt teātri, gladiatoru cīņas, doties viesos, piedalīties viesu uzņemšanā savā mājā.
  
Bērnu audzināšana bija atkarīga no ģimenes bagātības. Nabadzīgo ļaužu bērni agri sāka strādāt. Bagāto romiešu bērnus audzināja ģimenē, mācības noritēja mājskolotāju (bieži tie bija grieķu vergu) vadībā, vēlāk turpinājās privātās skolās. Valsts skolu Romā nebija.
 
Lasīt un rakstīt Romā prata gandrīz visi. Meitenes gatavoja ģimenes dzīvei, jo no 12 gadu vecuma viņas varēja izprecināt.
 
Vecuma iedalījums:
  1. Pusaudzis līdz 17 gadiem.
  2. Jaunība līdz 45 gadu vecumam.
  3. Pusmūžs līdz 60 gadiem.
  4. Senils vecums no 60 gadu vecuma.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 134. - 135.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.