Teorija

Senajā Romā vīrieši ģērba tuniku un togu, bet sievietes virs tunikas uzvilka stolu un pār plecu lika krāšņu apmetni jeb pallu.
Toga - Senās Romas pilsoņu virsējais apģērbs, apmetnis (pilsoņiem no balta vilnas auduma, imperatoram — no purpursarkana auduma).
Tunika - Senajiem romiešiem zem togas valkājams linu vai vilnas apģērbs, krekla paveids.
Mājās romieši parasti valkāja tuniku – kreklveida tērpu, ko sajoza ar jostu. Sākumā labajā pusē tas bija vaļējs un bez piedurknēm, bet vēlāk tunikai bija īsas piedurknes. Vasarā parasti valkāja vienu tuniku, bet ziemā vairākas, velkot citu pār citu. Parasti tunika bija baltā krāsā. To mēdza izrotāt atbilstoši kārtai. Piemēram, senatora tunikai bija plata, vertikāla purpurkrāsas apmale.
 
Romas ielās tunikā staigāja tikai nabadzīgi ļaudis. Turīgākie romieši, izejot no mājas, virs tunikas ģērba virstērpu jeb togu.
 
DSC_5796.JPG
Kā uzģērba togu.
 
Tās izmēri un stils mainījās un ar laiku palielinājās rotājumu daudzums. Izplestā veidā tā atgādināja ovālu. Togas abus galus pārmeta pār kreiso plecu. To aplikt parasti palīdzēja vergs, īpaši sakārtojot vienmērīgi krītošās tērpa krokas. Toga parasti bija baltā krāsā, tāpēc tā ātri kļuva netīra. Tā bija tik liela, ka mājās to bija grūti izmazgāt, tāpēc to darīja veļas mazgātāji.
 
Arī sievietes valkāja tuniku. Tā bija nedaudz garāka nekā atbilstošais vīriešu apģērbs. Virs tunikas ģērba stolu. Tā bija gara, krokaina un sniedzās līdz kājas potītei, tāpēc to jostasvietā sasēja. Labajā pusē stola bija vaļā, tāpēc uz pleca to sastiprināja. Vēlāk stolai bija arī dažāda garuma piedurknes. Stolas apakšējo malu greznoja piešūta citas krāsas auduma josta, kas bija izšūta ar purpuru un zeltu. To pārsvieda pāri kreisajam plecam. Sieviešu virstērpu sauca par pallu.
 
DSC_5795.JPG
Tunika.
 
DSC_5797.JPG
Palla.
 
Tērpu parasti gatavoja no vilnas. Audumi bija gan smalkāki, gan biezāki atkarībā no gadalaika un valkātāja turības. Apģērbu no linu auduma valkāja tikai mājās. No Indijas ieveda arī kokvilnas audumus, taču tie bija maz izplatīti. Bet lielā cieņā bija lielie zīda audumi.
 
Pati iecienītākā krāsa tērpiem bija baltā. Visdārgākās bija purpura drānas. Šajā krāsā apģērbu drīkstēja valkāt tikai imperators un augstākās amatpersonas. Apakšveļu un zeķes senie romieši nepazina. Mednieki un gani kājas aptina ar adītiem vai audekla autiem un vilka kājās sandales. Sieviešu sandales varēja būt izrotātas ar pērlēm. Sevišķi stipras ādas sandales lietoja ceļojumos. Svinīgos gadījumos romieši nēsāja dažādas krāsas ādas kurpes. Zābakus romieši uzskatīja par barbaru apaviem.
 
Vīrieši galvassegas parasti nelietoja, vienīgi dodoties ceļā, galvā uzlika platmali. Turpretī sievietes valkāja apaļas cepures, pie kurām piestiprināja caurspīdīgu galvas apmetni.
 
Romietes rūpējās par matiem un rūpīgi veidoja frizūru. Tā bija māksla, ko veica speciāli apmācītas verdzenes. Skaisti mati tika uzskatīti par sievietes jaukāko rotu. Modē bija dzeltenā un sarkanā matu krāsas. Dabiski blondi mati bija tikai retām romietēm. Viņas izmantoja krāsvielas, ar kuru palīdzību varēja tikt pie zeltblondām vai zeltainām cirtām. Matus vispirms mazgāja sārmā, bet pēc tam ierīvēja ar krāsainu smēri un žāvēja saulē, jo pastāvēja uzskats, ka arī tā var nostiprināt matu krāsu.
 
DSC_5800.JPG
Romiešu frizūras un galvassegas.
 
Ja krāsošana neizdevās vai arī nebija lāga ko krāsot, Romas dāmas izmantoja parūkas. To izgatavošanai vajadzīgos matus nogrieza karagūsteknēm.
 
Senajā Romā taisīja arī manikīru, turklāt to darīja romieši, jo tieši viņu kapenēs atrasti visi manikīra veikšanai nepieciešamie piederumi.
 
Tikai augsti stāvošu vīru sievas drīkstēja lakot nagus. Attiecībā uz krāsu pastāvēja nosacījumi. Piemēram, piemēram, Kleopatra lakoja savus nagus ar zelta putekļiem.
 
Turīgu ģimeņu sievietes valkāja dažādas rotaslietas. Matos stiprināja zelta ķemmes, bet ap kaklu lika pērļu rotas. Tāpat nēsāja garus, pērlēm rotātus auskarus un ķēdītes. Pērles tika augstāk vērtētas nekā dimanti. Visskaistākās pērles iestrādāja auskaros. Ar tām apšuva arī tunikas un stolas malas.
 
Kā toreiz, tā arī tagad izpratne par gaumi, skaistumu un modi bija mainīga.
 
DSC_5798.JPG
Skaistumkopšana. Romiešu reljefs. 2. gs. p.m.ē.
 
Par audumu mazgāšanu
Romieši ziepes nepazina, tāpēc netīros audumus mazgāja sārmā, pievienojot ūdenim īpašus mālus, kas uzsūc taukus un citus netīrumus. Bieži vien ūdens vietā lietoja dzīvnieku urīnu. Vairāku dienu laikā sajaucoties ar netīrumiem, tas veidoja kaut ko līdzīgu šķidrām ziepēm, tāpēc labi likvidēja traipus. Pēc tam audumu rūpīgi izskaloja un izkāra žāvēties. Tad audumu uzkārsa, apstrādāja ar sēra tvaikiem. Tie iznīcināja vēl kādu palikušu traipu. Tad drēbi atlika iecietināt. Šīs procedūras laikā audumu iezieda ar īpašas šķirnes mālu, kas to padarīja spīdīgu un aizsargāja pret netīrumiem.
Atsauce:
 
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Latvijas vēsture pamatskolai”, Zvaigzne ABC, 2011., 136. - 137.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC,1997.