Teorija

Svarīgi!
Bizantijas kultūras pamatā bija grieķu un romiešu kultūras mantojums. Turpretī reliģijas jomā Justiniāns centās iznīdēt visu, kas saistās ar sengrieķu mitoloģiju, jo Bizantija nostiprinājās kā kristietības centrs.
Bizantiskajā civilizācijā īpaši tika kopta antīkā izglītības tradīcija. Tieši ar to bizantiskie Austrumi viskrasāk atšķīrās no agrīnajiem Rietumiem: laika posmā aptuveni no 600. līdz 1200. gadam Rietumu kristīgajā pasaulē lasīt un rakstīt prata gandrīz vai tikai mūki un garīdznieki, savukārt Bizantijas valsts pamatoti lepojās ar saviem izglītotajiem ierēdņiem un zinātniekiem.
 
Agrajos viduslaikos Bizantija izglītības, literatūras un mākslas ziņā bija krietni pārāka par Rietumeiropas valstīm.
Bizantijā bija augstu attīstīta arhitektūra. Izveidojās jauns stils, kura pamatā bija  kā seno grieķu un romiešu, tā persiešu  un citu Austrumu tautu celtniecības elementi. Bizantieši būvēja krāšņus dievnamus ar kupoliem. Plaši izplatīts ēku iekštelpu rotājums bija mozaīkas un freskas. Impērijā no jauna uzcēla  ap 150 pilsētu, kurās bija teātri, pirtis, tilti un ūdensvadi. Lielākā un skaistākā pilsēta bija Konstantinopole.
 
Galvaspilsētas centrā atradās Justiniāna pils. Tā bija pilsēta pilsētā. Tur atradās dārzi, greznas ēkas un vietas izklaidēm. Hipodromā ļaudis vēroja zirgu skriešanas sacensības. Saglabājušās arī vērienīgi izbūvētas pazemes ūdenskrātuves – cisternas, kur glabājās dzeramā ūdens rezerves.
 
aaas.jpg
Sv. Sofijas katedrāle
 
Izcilākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne ir imperatora Justiniāna laikā 6. gadsimtā uzceltā Sofijas katedrāle. Tā palika nepārspēta visu Bizantijas pastāvēšanas laiku. Katedrāles kupolu balsta 4 kolonnas. Iekštelpās kolonnu rindas divos stāvos nodala galvenās telpas un blakustelpām. Atšķirībā no antīkiem tempļiem, kas tika celti kā dievu mājokļi, kristiešu baznīcās pulcējās dievlūdzēji. Dievnama iekšiene tika veidota grezna, priesteru sprediķus papildināja freskās un mozaīkās attēlotie notikumi no Jēzus Kristus un viņa līdzgaitnieku dzīves. Iekštelpu rotāšana izmantots daudzkrāsains marmors un ziloņkauls.
 
Sofijas katedrāle ilgu laiku bija lielākais un krāšņākais kristiešu dievnams Eiropā. Pēc tās parauga cēla dievnamus tajās zemēs, kuras pārņēma kristīgo ticību no Bizantijas.
 
Bizantija – pareizticības šūpulis
Sākotnēji gan Rietumu, gan Austrumu kristīgajai baznīcai nebija viena vadītāja. Katrā lielākā pilsētā bija savs bīskaps – draudzes vadītājs. Viņu sauca arī par patriarhu. Laika gaitā par ietekmīgākajiem kļuva Romas un Jeruzalemes patriarhi.
 
Bizantijas imperatori par galveno uzskatīja Konstantinopoles patriarhu, kura dievnams bija Justiniāna laikā celtā Sofijas katedrāle. Pamazām Bizantijas baznīca attālinājās no Romas kristiešiem. Lai vēl vairāk uzsvērtu savu patstāvību, bizantiešu kristieši sāka sevi dēvēt par pareizticīgajiem. Dievkalpojumos viņi lietoja grieķu valodu (Romas kristieši – latīņu valodu).
 
Slavenākais bizantiešu patriarhs 9. gadsimtā bija Fotijs. Viņa skolnieki brāļi Kirils un Metodijs devās uz slāvu zemēm un pievērsa pareizticībai čehus, slovākus un bulgārus. Vēlāk bizantieši kristīja senkrievus, rumāņus un serbus.
 
Bizantiešu panākumi un patstāvīgā darbošanās arvien vairāk nokaitināja Romas pāvestu.
Svarīgi!
1054. gadā viņš par nepaklausību izslēdza Konstantinopoles patriarhu no baznīcas. Ar šo gadu abas kristiešu baznīcas – Romas un Konstantinopoles – oficiāli atdalījās. Rietumu kristieši sāka sevi dēvēt par Romas katoļiem, bizantieši – par pareizticīgajiem.
Vienota pareizticīgo baznīca neizveidojās. Mūsdienās pastāv vairāk nekā desmit neatkarīgas Pareizticīgo baznīcas dažādās valstīs, lielākā no tām – Krievijā.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.
http://www.averoja.lv/images/33233_istanbul.jpg