Teorija

1. gt. p.m.ē. Eiropu apdzīvoja dažādas ciltis un tautas. Viena no nozīmīgākajām bija ķelti.
Ķelti bija ciltis, kas runāja ķeltu valodās (tās piederēja indoeiropiešu valodu saimei) un apdzīvoja plašu reģionu no Eiropas rietumu piekrastes un Britānijas salām gar visu grieķu un romiešu zemju (antīkās civilizācijas) ziemeļu robežu.
Ķelti bija tauta, kuru veidoja daudzas ciltis ar kopīgu valodu, kopīgām paražām un līdzīgu dzīvesveidu. Ķeltu ciltis 1. gt. p.m.ē. apdzīvoja plašas teritorijas Rietumeiropā un Viduseiropā – no tagadējās Lielbritānijas rietumos līdz Polijai un Čehijai austrumos.
 
Pēc savas pamatnodarbošanās ķelti bija zemkopji un lopkopji.
 
Labi apbruņotie ķeltu karavīri bieži devās tālos karagājienos, uzvarēja un pakļāva sev citas ciltis un apmetās uz dzīvi to zemēs. Pamazām vietējās ciltis apguva ķeltu paražas un dzīvesveidu. Arī ķelti pieņēma vietējās īpatnības – dažādas paražas, atsevišķus vārdus, vietējos saimniekošanas paņēmienus. Bieži vien iekarotāji un iekarotie saplūda vienā ciltī. Tā veidojās atšķirības starp pašām ķeltu ciltīm. Tās nereti karoja savā starpā.
 
DSC_5057.JPG
Ķeltu karavīrs
 
Ķeltu apdzīvotās teritorijas dzelzs laikmetā
DSC_5058.JPG
 
Ķeltu dzelzs apstrādes māka un saimniecība
Svarīgi!
Ķeltu pārākums slēpās viņu dzelzs apstrādes mākā. Tajā laikā ķelti bija vieni no prasmīgākajiem dzelzs apstrādātājiem Eiropā, kuri agrāk par citiem bija apguvuši dažādas dzelzs apstrādes īpatnības.
Viņu kalēji māla un akmens krāsnī prata iegūt ievērojamu daudzumu dzelzs, no kuras izkala dzelzs zobenus, asus šķēpu galus un citus ieročus. Šāds apbruņojums ļāva ķeltu karotājiem daudz vieglāk uzvarēt pretiniekus. Citas tautas un ciltis labprāt pārņēma no ķeltiem viņu māku apstrādāt dzelzi.
 
Ķeltu kalēji prata izgatavot ne tikai labus ieročus. Meistarīgi izgatavotie arklu lemeši ļāva apstrādāt zemi vēl ātrāk un labāk. Vēl vairāk – ar tiem varēja uzart arī mālainu un akmeņainu augsni, kuru nevarēja apstrādāt ar vienkāršu koka arklu. Dzelzs izkaptis nodrošināja pietiekamu siena sagādi lopiem ziemas mēnešiem. Tas sekmēja lopkopības attīstību.
 
Ķeltu amatniecība
Amatniecības attīstībā liela nozīme bija daudzveidīgajiem dzelzs darbarīkiem. Ķeltu kalēji prata izgatavot dzelzs zāģus, vīles, urbjus, nelielus kaltus, dažādus cirvjus un daudz ko citu.
 
Dzelzs darbarīki sekmēja bronzas, sudraba, zelta un citu izejmateriālu apstrādi.
 
Ķeltu rotkaļi darināja daudzveidīgas rotas. Īpaši iecienīti bija lieli kaklariņķi un daudzveidīgas saktas, ar kurām sasprauda apģērbu. Saktu virsmu klāja sarežģīts ornaments – cilvēku un dzīvnieku galvas, izlocītas līnijas un augi. Dažkārt amatnieki tās izrotāja ar sarkaniem koraļļu gabaliņiem un vai emalju. Tās ķeltu kaimiņtautas, kurām jau bija parādījusies rakstība, apraksta ķeltus kā cilvēkus, kuriem paticis skaists apģērbs un greznas rotas. Augsti attīstītas bija arī citas amatniecības nozares. Podnieki uz ripas izgatavoja dažādu formu traukus, kurus pārklāja ar vijīgu līniju rotājumu. Kurpnieki prata darināt glītus un mīkstus apavus. Arheologi atrod daudzveidīgus kokapstrādes instrumentus, kas liecina par šīs nozares augsto attīstības līmeni.
 
DSC_5060.JPG
Rotāts ķeltu bronzas spogulis
 
Ķeltu dzīvesvietas
Sākotnēji ķelti dzīvoja zemkopju un lopkopju ciemos. Attīstoties lauksaimniecībai un amatniecībai, dzīves vietu uzbūve kļuva sarežģītāka.
 
Blakus vienkāršiem ciemiem apmēram 200 gadus p.m.ē. sāka parādīties lielas nocietinātas dzīvesvietas. To nocietinājumus veidoja augsti zemes vaļņi. Lai vaļņu zeme laika gaitā nenoplaktu un valnis nenobruktu, to saturēja īpašs koka režģis. Vaļņa ārpusi veidoja no akmeņiem sakrauta siena. Celt mūri, izmantojot javu, ķelti vēl neprata. Aiz vaļņiem atradās kalēju, rotkaļu, podnieku un citu amatnieku dzīvojamās mājas un darbnīcas. Tepat noritēja arī maiņa – amatnieki par saviem izstrādājumiem saņēma sev nepieciešamās lietas vai arī zeltu un sudrabu. Pašā centrā bija īpaša vieta - šeit atradās cilts dižciltīgo mājas. Dižciltīgie ieņēma ievērojamu stāvokli ķeltu sabiedrībā. Briesmu brīžos aiz vaļņa varēja patverties arī apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Katrai ķeltu ciltij bija vairākas šādas nocietinātas dzīvesvietas. Ķelti bija prasmīgi amatnieki, čakli zemkopji un lopkopji. Viņi prata izmantot visas tās plašās iespējas, ko sniedza dzelzs darbarīki un ieroči.
Svarīgi!
Ķeltu sabiedrība bija sasniegusi augstu attīstības pakāpi. Tomēr ķeltu ciltis neapvienojās un neizveidoja vienotu valsti. Ķeltu zemes 1.gs. p.m.ē. iekaroja Romas valsts.
Atsauce:
 
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997., 62. - 67.lpp.
http://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%B6elti