Teorija

Islāms ir otra lielākā pasaules reliģija aiz kristietības. Tā ir stingri monoteistiska reliģija, ko 7. gs. sākumā Arābijā popularizējis pravietis Muhameds (ap. 570.—632.). Islāma piekritējus mēdz saukt gan par musulmaņiem, gan par muhamedāņiem, gan islāmticīgiem.
Islāma reliģija un kultūra radusies 7. gadsimtā.
 
Mūsdienās islāms mājvietu ir atradis daudzās zemēs un katrs septītais pasaules iedzīvotājs ir islāmticīgais jeb musulmanis.
 
DSC_4197.JPG
Musulmaņu civilizācija
 
Stāsts par islāma vēsturi aizsākās Arābijā. Pasaulē lielāko pussalu Arābiju apskalo Sarkanās jūras, Adenas līča, Arābijas jūras, Omānas un Persijas līča ūdeņi. Pussalas tuksnešainajos apvidos dzīvoja daudzas arābu ciltis, kuras pielūdza savus dievus un elkus. Lielākā daļa arābu bija beduīni – klejojošu ēzeļu, zirgu, kamieļu, aitu un kazu gani.
 
6. gs. beigās cauri tuksnešiem radās tirdzniecības ceļi starp Bizantiju un Persiju. Līdz ar tirdzniecības attīstību radās jaunas pilsētas. Ievērojamākā bija Meka, kas atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā.
 
Līdz 7. gadsimtam arābiem nebija savas valsts, bet tad sākās lielas pārmaiņas, kuru rezultātā arābi izveidoja valsti, kļuva par musulmaņiem un iekaroja milzīgas teritorijas.
 
Muhameds
Svarīgi!
Islāma pamatlicējs ir Muhameds, arābu valodā viņa vārds nozīmē „slavināmais”. Viņš piedzima Mekā (tag. Saūda Arābijā) ap 570. gadu.
Tur atradās arābu svētvieta Kaaba (maza, regulāra kuba formas ēka), kur bija novietoti daudzo arābu cilšu pielūgtie elki. Saskaņā ar musulmaņu ticējumiem, Kaabu pēc Dieva pavēles uzcēlis pravietis Ibrāhīms (Ābrams) ar savu dēlu Ismaīlu (Ismaēlu). Tajā atradās Melnais akmens - meteorīts, kuru uzskatīja par brīnumainu relikviju.
 
DSC_4201.JPG
Muhameds un Melnais akmens
 
Meku, kā arī Kaabu,  pārraudzīja kureiši ciltis – dižciltīgi tirgotāji un uzņēmēji. Viņi  mēģināja nepieļaut Muhameda un viņa sekotāju iekļūšanu Kaabā.
 
Kādu laiku Muhameds ganīja lopus, bet vēlāk pievērsās tirdzniecībai un kļuva par karavānu vadītāju. Apceļojot daudzas zemes, viņš iepazina jūdaismu un kristietību. Jaunais vīrietis bieži devās kalnos, lai dziļā vientulībā pārdomātu ticības lietas. 610. gadā Muhameds piedzīvoja reliģisku atklāsmi, kas mainīja viņa dzīvi. Viņš lika pamatus jaunai reliģijai – islāmam.
Svarīgi!
Vārds „islāms” arābu valodā nozīmē „padevība”. Šī ticība pieprasa absolūtu pakļaušanos Allāham. Allāhs ir Dieva izpausme. Musulmaņi tic, ka Dievs cilvēkiem ir sūtījis vairākus praviešus jeb skolotājus – Mozu, Jēzu Kristu, bet Muhameds ir dižākais starp viņiem.
Muhameds sākumā neguva visu arābu atbalstu. Daudzi nepieņēma viņa mācību, pravietis tika vajāts un kopā ar piekritējiem 622. gadā atstāja Meku un apmetās Medīnā (apmēram 350 km uz ziemeļiem no Mekas). Šis ceļojums, ko sauc par hidžru, iezīmē islāma laikmeta sākumu. Muhamedam bija gan daudz piekritēju, gan pretinieku. Sākās savstarpēji kari. 630. gadā Muhameda atbalstītāji guva pārsvaru un kā uzvarētāji atgriezās Mekā. Visi agrāko laiku elki tika izmesti no Kaabas, atstājot tikai Melno akmeni. Meka kļuva par islāma galveno pilsētu, bet Kaaba – par galveno svētvietu. Pakāpeniski visas arābu ciltis pieņēma islāmu.
 
Muhameds:
  • Noteica piektdienu kā musulmaņu lūgšanu dienu.
  • Pasludināja par svētu Kābas akmeni Mekā.
  • Pasludināja Meku par musulmaņu Svēto pilsētu.
  • Iedibināja islāma liturģiju - lūgšanas, gavēņus, apmazgāšanās, aicinājumus uz lūgšanām, ziedojumu vākšanu labdarībai u.c
 
Muhameds savos sprediķos noteica musulmaņu dzīvi, kā arī ieviesa aizliegumus uz alkoholiskajiem dzērieniem, cūkgaļai un azartspēlēm.
 
Pēc Muhameda nāves musulmaņu kopienu turpināja vadīt viņa vietnieki - kalifi. Pirmais kalifs bija Muhameda līdzgaitnieks Abu Bakrs.
 
Korāns
Islāma svētā grāmata ir Korāns. Musulmaņi tic, ka 610. gadā piedzīvotajā atklāsmē Muhamedam parādījās erceņģelis Gabriēls, ar kura starpniecību Allāhs sāka atklāt islāma svēto grāmatu. 23 gadu laikā Muhameds pierakstīja Allāha vēstījumu – Korānu.
 
Korāna tekstu musulmaņi izmanto arī kā rotājumu:
  1. rakstīja citātus uz savu dievnamu jeb mošeju sienām,
  2. iestrādāja greznās flīzēs,
  3. iegravēja dārgakmeņos.
 
DSC_4202.JPG
Lappuse no Korāna
 
Korānu pēc Muhameda nāves vāca un apkopoja (mutiskās un rakstiskās Muhameda atklāsmes) pirmie trīs kalifi (Muhameda vietnieki), bet savu galīgo noformējumu ieguva kalifa Osmāna Bin Afana (licis sagatavot Korāna oficiālo tekstu laikā no 650. g. līdz 656. g.) laikā.
 
Arābu vārds Qur’ān nozīmē “skaļa lasīšana, skaitīšana no galvas”. Pravieša vēstījumu cilvēki sākotnēji iemācījās no galvas un atkārtoja.
 
Korāns Muhamedam tika atklāts pa daļām 23 gadu garumā.
 
Korāns islāma reliģijā ir augstākā autoritāte, grāmata, kas nošķir labo no ļaunā. Tajā atrodami islāma ticības, rituālu un likumu apraksti.
 
Galvenā Korāna iezīme ir kontrasts: starp šo pasauli - viņsauli, starp ticīgajiem - neticīgajiem, starp paradīzi - elli.
 
Korānam ir savs noteikts stils. Korāns nav sakārtots hronoloģiski vai pēc tēmām. Korānā viena daļa var ietvert gan skaidrojumus, gan noteikumus un likumus, gan stāstus, kā arī aprakstus. Korānu nevar izlasīt uzreiz no sākuma līdz galam, to lasa parasti pa daļām.
 
Korāns ir sakārtots pēc sūru (korāna daļu) garuma. Kopā ir 114 sūras, garākā no tām ir otrā sūra, arābu valodā apmēram 20 lpp. gara. Īsākās ir 1 rindiņu garas (108. un 112.).
  
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai viduslaiki”, Zvaigzne ABC, 2010.
G. Kurlovičs, A. Tomašūns "Latvijas vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 1999.g.
Autoru kolektīvs "Pasaules vēsture vidusskolai I", Zvaigzne ABC, 2000.