Teorija

Cilvēces vēstures senāko posmu – no cilvēka parādīšanās un pirmajiem akmens darbarīkiem līdz rakstības izgudrošanai un ieviešanai – sauc par aizvēsturi.
Aizvēsture – cilvēces attīstības senākais posms, par kuru nav rakstīto avotu liecību. Tas ir cilvēces vēsturiskās attīstības pats garākais posms, kas sākās apmēram pirms 3 milj. gadu un ilga līdz 4.gt. p.m.ē.
Tā kā darbarīkus galvenokārt darināja no akmens, aizvēstures sākumposmu mēdz dēvēt arī par akmens laikmetu.
 
Dažādās zemeslodes vietās aizvēsturisko laikmetu un to posmu aptvertais laiks ir atšķirīgs. Piemēram, Latvijas teritorijā cilvēki ienāca un arī rakstība tika ieviesta daudz vēlāk nekā Rietumeiropā.
 
Par senāko cilvēces attīstības posmu nav rakstīto vēstures avotu liecību, tādēļ priekšstatu par aizvēsturi galvenokārt dod arheoloģija.
Arheoloģija ir vēstures zinātnes nozare, kurā pēta vēsturi, izmantojot lietiskos vēstures avotus — arheoloģiskos pieminekļus (senlietas, senās celtnes, apbedījumus un tā tālāk).
1.jpg
Arheoloģiskie izrakumi
 
Seno cilvēku dzīvesveidu palīdz pētīt arī etnogrāfija.
Etnogrāfija ir aprakstoša zinātne, kas pēta tautas izcelšanos (etnoģenēzi), izvietojumu (etnoģeogrāfiju), materiālo un garīgo kultūru, kultūrvēsturiskās attiecības starp visu pasaules daļu tautām.
Mūsdienās Dienvidāfrikā, Austrālijā, Jaungvinejas salās vēl dzīvo tautas, kuru dzīvesveids ir līdzīgs seno cilvēku dzīvesveidam. Savukārt to, kā notika cilvēka attīstība, pēta antropoloģija.
Antropoloģija ir zinātne par cilvēkiem šī jēdziena visplašākajā nozīmē. Antropoloģija ir visaptveroša zinātne, jo pēta cilvēkus gan visos laikos, gan visās izpausmēs.
Par cilvēka izcelšanās vietu uzskata Āfriku, tikai vēlāk tika apdzīvoti citi kontinenti.
 
Cilvēks atšķiras no dzīvnieka ar savu pārvietošanās veidu – staigā uz divām kājām. Viņa rokas ir piemērotas dažādu darbarīku satveršanai. Cilvēks spēj ar tiem veikt sarežģītus darbus. Cilvēks gatavo un lieto klimatam piemērotu apģērbu. Cilvēkam raksturīgs saprāts. Viņš spēj mērķtiecīgi pārmainīt dabu un piemērot to savām vajadzībām. Dzīves gudrības tiek nodotas no paaudzes paaudzē ar valodas palīdzību. Nespēdami izskaidrot dabas parādības, cilvēki sāka ticēt pārdabiskām būtnēm, kas, viņuprāt, noteica viņu dzīvi. Mainoties nodarbošanās veidiem, mainījās ar pielūgsmes objekti. Sākotnēji pielūdza tos dabas spēkus, kas nodrošināja veiksmīgas medības, bet vēlāk tos, kas veicināja labas ražas ieguvi un ganāmpulku pieaugumu. Laika gaitā viss mainās – augi, dzīvnieki, klimatiskie apstākļi. Taču pārmaiņas notikušas lēni – pat vairāku miljonu gadu laikā.
 
Zinātnieki akmens laikmetu iedala 3 posmos:
  1. Paleolīts (grieķu val. palaios – sens + lithos – akmens) – senākais akmens laikmets, pirmais un garākais aizvēstures periods. Cilvēces rītausma. Cilvēks sāka izgatavot pirmos akmens darbarīkus, apguva medības prasmes, sāka veidoties ciltis. Attīstījās cilvēka saprāts, tika uzkrātas pašas vienkāršākās zināšanas. Pirms 100 000 gadu parādījās mūsdienu cilvēks jeb „saprātīgais cilvēks”.
      
  2. Mezolīts (grieķu.val. mezos – vidējais + lithos – akmens) – vidējais akmens laikmets. Tas bija mednieku, zvejnieku, barības augu vācēju laikmets, kad cilvēks dzīvoja saskaņā ar dabu un iemācījās pilnībā izmantot mežus un ūdeņus. Attīstījās zvejniecība. Cilvēks pieradināja pirmo dzīvnieku – suni. Plaši izmantoja darbarīkus arī no kaula un raga. Kad bija izgudrots loks un bultas, cilvēks varēja doties medībās arī viens. Cilvēki sāka apgūt un apdzīvot visus kontinentus.
      
  3. Neolīts (grieķu val. neos – jauns + lithos – akmens) – jaunākais jeb vēlais akmens laikmets, kurā cilvēks pilnveidoja akmens rīku izgatavošanas prasmes un notika pāreja uz zemkopību un lopkopību. Līdz ar to izteikti mainījās iztikas ieguves veids – cilvēks pats sāka ražot. Cilvēki kļuva par vietsēžiem, sāka attīstīties lieli pilsētveidu ciemi.
 
Akmens cirvja izmantošana mūsdienu Jaungvinejā
DSC_4977.JPG
 
Pasaulē vēl arvien dzīvo cilvēki, kas nav saskārušies ar mūsdienu sabiedrību. Lielākā daļa – ap 40 šādu grupu – dzīvo Brazīlijā, bet ap 20 šādu cilšu mīt Peru. Savrupnieku grupas manītas arī Ekvadorā, Paragvajā un Indijai piederošajās Andamanu salās. Arī Papua – Jaungvinejā droši vien mīt vairākas šādas ciltis. Lielākā daļa savrupo cilšu gan zina, ka pastāv arī citi cilvēki, kas dzīvo pavisam atšķirīgi. Taču šie iezemieši izvēlējušies dzīvot izolēti, jo saskarsmē ar viesiem no ārpasaules guvuši negatīvu pieredzi. Atmiņā viņi glabā vairāku gadsimtu gaitā sakrātus stāstus par zemes atņemšanu, veselu ģimeņu iznīcināšanu, bērnu un pieaugušo aizvešanu verdzībā.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008., 24. - 25.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
http://lv.wikipedia.org/wiki/Arheolo%C4%A3ija
http://www.arch.cam.ac.uk/pictures/450-cameron-petrie-as-a-young-man.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Etnogr%C4%81fija