Teorija

Svarīgi!
10. – 9. gt. p.m.ē. cilvēku dzīvē sākās pārmaiņas, kuras ietekmēja visu turpmāko cilvēces attīstību. No pārtikas vācējiem cilvēki kļuva par ražotājiem, kas audzēja augus un turēja lopus. Šādu saimniekošanas veidu sauca par savācējsaimniecību.
Mainījās attieksme pret dabu – to sāka pārveidot un pakļaut savām vajadzībām. Par pielūgsmes objektiem kļuva Saule un Mēness. Tas saistījās ar dabas cikliskumu – gadalaiku sēju, maiņu un ražas novākšanu.
 
Pāreja uz zemkopību un lopkopību izmainīja cilvēka dzīvesveidu. Cilvēkiem vairs nebija nepieciešamība klejot. Lopu audzēšana un zemes apstrāde veicināja apmešanos uz dzīvi vienā noteiktā vietā. Veidojās pirmie ciemi – lopkopju un zemkopju pastāvīgas dzīvesvietas. Cilvēki sāka celt izturīgākas ēkas, izmantojot to būvei labākus materiālus. Tur, kur koki bija maz, ēku būvei izmantoja mālu. No saulē izkaltētiem māla „ķieģeļiem” cēla izturīgas un sarežģītas būves. Meldru vai koku mizu jumts pasargāja tādu ēku no saules svelmes un lietus. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, ciemi auga plašumā. Tādā ciemā jau varēja dzīvot vairāki simti cilvēku. Akmens laikmetā pakāpeniski mainījās ne tikai akmens apstrādes paņēmieni, saimniekošanas veidi, bet arī sadzīve. Šīs izmaiņas pārveidoja arī cilvēku apdzīvotās vietas.
 
Pārmaiņu cēloņi bija dažādi:
  1. Klimatam kļūstot siltākam, izmainījās augu un dzīvnieku valsts;
  2. Mednieki un barības augu vācēji pārcēlās uz dzīvi auglīgākās vietās;
  3. Palielinājās iedzīvotāju skaits.
 
Viens no senākajiem centriem, kurā notika pāreja uz jauno saimniecības veidu, atradās Tuvajos Austrumos - plašā teritorijā no Sarkanās jūras līdz Persijas līcim. Vēsturnieki to dēvē par „Auglīgo pusmēnesi”. Tur auga daudz savvaļas kviešu un miežu. Iespējams, ka cilvēki sāka atlasīt labākos graudus un iesēju to apūdeņotajos laukos. Nākamajā gadā jau varēja novākt labības ražu.
Auglīgais pusmēness” – viens no senākajiem centriem, kur sākās pāreja uz zemkopību un lopkopību. Aptver plašu teritoriju – mūsdienu Turciju, Izraēlu, Irāku, Irānu, Sīriju, daļēji arī Ēģiptes ziemeļdaļu. Kartē tā atgādina pusmēnesi.
DSC_4996.JPG
 
Eiropas dienvidos zemkopība ieviesās 7.gt. p.m.ē. Ziemeļeiropā tas notika vēlāk – tikai ap 2000. g.p.m.ē.
 
Zemkopji sāka turēt arī lopus. Lopkopība, iespējams, radās no medniecības, piemēram, sākumā savvaļas kazas medīja, bet ar laiku tās pieradināja un sāka audzēt pārtikai. Lopkopība nodrošināja viņus ar gaļu un pienu, vēlāk lopus izmantoja zemes apstrādāšanā.
 
DSC_4998.JPG
 
DSC_5000.JPG
 
11.jpg
 
Lopkopības un zemkopības attīstība veicināja maiņas tirdzniecību. Zemkopji no lopkopjiem pret labību iemainīja gaļu un ādas.
 
DSC_4993.JPG
Graudu sasmalcināšana
 
Cilvēki bija labi apguvuši prasmi izgatavot akmens darbarīkus. Tie bija smalki apstrādāti un daudzveidīgi, rūpīgi nopulēti ar granti. Zemkopji izgatavoja sirpi labības pļaušanai, graudberžus labības sasmalcināšanai, kapļus zemes irdināšanai un cirvjus ar kātcaurumu. Vēlāk sāka izgatavot koku arklus, ar kuriem varēja apstrādāt vieglas, smilšainais augsnes.
 
Izmainījās cilvēku apģērbs. No mājdzīvnieku, galvenokārt aitu vilnas, izgatavoja audumu. Audzēja arī augus, no kurām ieguva aušanai derīgas šķiedras, piemēram, linus.
Lai uzglabātu labību un pagatavotu ēdienus, bija nepieciešami trauki. Tos sāka gatavot no māla. Pirmie māla trauki bija vienkārši – ar rokām gatavoti un apdedzināti ugunskuros. Vēlāk trauku dedzināšanai būvēja speciālas krāsnis – bedres. Traukus sāka pārklāt ar glazūru un uz tiem veidot dažādus ornamentus.
 
Šīs pārmaiņas cilvēku dzīvē mēdz dēvēt par neolītisko revolūciju. Tā nenotika visur vienlaikus, un šīs pārmaiņas parasti saista ar jaunāko akmens laikmetu – neolītu.
Neolītiskā revolūcija – nozīmīgas pārmaiņas cilvēces attīstībā, kas 10. – 9.gt.p.m.ē. sākās Tuvajos Austrumos, kad notika pāreja no savācējsaimniecības uz ražotājsaimniecību un nomadu dzīves veidu nomainīja dzīve vienā vietā.
 
Čatalhjujuka
Apmetnēm attīstoties, parādījās mājokļi no izturīgākiem materiāliem, piemēram, akmens vai saulē izkaltētiem ķieģeļiem. Pirmo lielo pilsētu vidū bija Čatalhjujuka mūsdienu Turcijā un Jērikā – Izraēlā. Cieši kopā sabūvētos māla kleķa mājokļos 7.gt. p.m.ē. dzīvoja vairāk nekā 5000 cilvēku. Tās iemītnieki nodarbojās ar zemkopību, lopkopību un tirdzniecību. Viņi audzēja labību, dārzos auga mandeļkoki un ābeles. Pienam un gaļai audzēja kazas, aitas un liellopus. Jumta kārtis klāja niedru, salmu un dubļu kārtas. Mājokļos varēja iekļūt no jumta kāpnēm.
 
DSC_5001.JPG
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008., 34. - 35.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.