Pirmatnējais bars
Cilvēces pirmsākumos izdzīvot varēja tikai barā. Senie cilvēki kopīgi gādāja par pārtiku, uzmanīja uguni, aizstāvējās pret plēsīgiem zvēriem. Tā kā medības un augu vākšana nevarēja nodrošināt pārtiku lielam cilvēku skaitam, parasti vienā apmetnē dzīvoja daži desmiti cilvēku.
Visi tās locekļi bija vienlīdzīgi. Iespējams, ka kolektīvajās medībās bija jāpiedalās gan vīriešiem, gan sievietēm, bet ar vākšanu nodarbojās pusaudži un bērni. (Paleolīta beigās un mezolīta sākumā medības kļuva par vīriešu nodarbi, sievietes rūpējās par augu vākšanu un ikdienas pārtikas sagatavošanu.)
Svarīgi!
Vissenāko kopā dzīvojošo cilvēku grupu sauca par barības augu vācēju un mednieku grupu.
Dzimta
Attīstoties akmens darbarīkiem un pilnveidojoties medību paņēmieniem, pieauga vienā barā dzīvojošo cilvēku skaits. Kopīgi dzīvojot un strādājot, veidojās ciešākas saites cilvēku starpā – kopā dzīvojošie cilvēki bija gan tuvāki, gan tālāki radinieki. Viņi uzskatīja, ka ir cēlušies no viena kopīga senča. Ikviena pienākums bija rūpēties par savas grupas labklājību un par katru tās locekli. Viņi saprata, ka vienatnē bija nolemti bojāejai. Šādu ciešu radniecīgu mednieku un barības augu vācēju grupu, kura dzīvo vienkopus vienā apmetnē sauc par dzimts kopienu jeb dzimtu.
Dzimta jeb ģints – cilvēku kopums, kuri cēlušies no viena senča vai kurus vieno kopējas radniecības izjūta. Ģintij bija kopīga saimniecība un paražas.
Dzimtas kopiena – mednieku, barības augu vācēju un zvejnieku sabiedrības forma, kas izveidojās mezolītā.
Dzimta bija labāk organizēta par pirmatnējo baru. Cilvēki tajā spēcīgāk apzinājās savu kopību. Tajā valdīja noteikta stingra kārtība. Katrs dzimtas loceklis saprata, ka, labi veicot savus pienākumus, viņš nodrošināja dzimtas un savu dzīvi. Pienākumi bija dalīti.
Sievietes:
- vāca ēdamos augus (arī bērni piedalījās augu un putnu olu vākšanā),
- apstrādāja nomedīto dzīvnieku ādas,
- gatavoja ēdienu,
- darināja māla traukus.
Vīrieši:
- medīja,
- zvejoja,
- darināja nepieciešamos akmens, koka un kaula darbarīkus.
Visi bija vienlīdzīgi. Cilvēki atšķīrās cits no cita tikai ar savu pieredzi un gudrību. Dzimtā uzklausīja pieredzējušākā un gudrākā locekļa domas. Tas parasti bija dzimtas vecākais.
Cilvēka mūžs akmens laikmetā
Svarīgi!
Akmens laikmetā cilvēka mūžs bija daudz īsāks nekā mūsdienās. Lielākā daļa pirmcilvēku un sencilvēku nenodzīvoja līdz 30 gadu vecumam – viņi agri mira no slimībām, gāja bojā medībās vai sadursmēs ar plēsīgiem zvēriem.
Uzlabojoties medību rīkiem un paņēmieniem, cilvēku mūžs kļuva nedaudz garāks.
Bērniem un pusaudžiem nācās agri iekļauties pieaugušo dzīvē. Par to, ka bērni agri kļuva pieauguši un piedalījās visos darbos liecina arheologu atradumi Sungiras apmetnē. Tā atrodas Krievijā, netālu no Maskavas. Apmetnē aptuveni pirms 23 000 gadu apbedīti vairāki cilvēki. Divi no tiem bija 7 – 8 gadus veca meitene un 12 – 13 gadus vecs zēns. Tāpat kā pieaugušie, viņi bija apbedīti ar kaula krellītēm bagātīgi izšūtos apģērbos. Kapā līdzi doti gari mamuta ilkņu šķēpi, kā arī citi medību piederumi. Tātad viņi jau bija pilntiesīgi dzimtas locekļi, kas jau piedalījās medībās.
Cilts
Ar laiku vairākas radniecīgas dzimtas apvienojās un izveidoja lielāku cilvēku kopu – cilti.
Cilts – vairāku dzimtas kopienu savienība, kuras vieno kopēja izcelsme. Tai parasti bija savs nosaukums, kopēja teritorija, valoda vai dialekts un paražas. Akmens laikmeta lielākais sasniegums bija attīstīta valoda, ar kuras palīdzību cilvēki nodeva savu pieredzi nākamajai paaudzei.
Akmens laikmeta senākās mītnes
Senā akmens laikmeta mītne
Bez pārtikas un apģērba cilvēku dzīvē nozīmīgu vietu ieņēma mājoklis. Tā bija vieta, kur varēja strādāt, atpūsties un pārnakšņot. Māja pasargāja no lietus, aukstuma un nelūgtiem ciemiņiem.
Senākās mājas tik ļoti atšķīrās no mums pierastajām mūsdienu mājām, ka pareizāk būtu lietot vārdu „mītne”. Senākās cilvēkveidīgās būtnes, tādas kā prasmīgais cilvēks, veidoja vienkāršas un vieglas mītnes no zariem. Attīstoties cilvēkiem, mainījās arī viņu dzīvesvietas. Ledus laikmetā, laikam visā pasaulē kļūstot vēsākam, nācās vairāk rūpēties par mītnēm. Ar ādām pārsegtu zaru slieteni varēja izmantot tikai siltākā laikā. Lai nodrošinātos pret aukstumu, cilvēki apmetās uz dzīvi alās. Arheologi ir izpētījuši daudzas alu mītnes Eiropā. Dziļi alās bija tumšs un drēgns, tādēļ cilvēki iekārtojās uz dzīvi netālu no ieejas alā vai arī apmetās zem klints pārkares, kas pasargāja no lietus. Lai aizsargātos no vēja, veidoja sienas no akmeņiem vai zariem un ādām. Šādā mītnē pie gaiša ugunskura varēja labi pavadīt gadalaika aukstāko daļu. Senie mednieki un barības augu vācēji vienā apmešanās vietā nedzīvoja ilgstoši.
Pakļaujoties dabas ritmam, tie klejoja noteiktā apvidū:
- Siltākā laikā viņi apmetās uz dzīvi vieglos slieteņos (mainot medību vai zveju vietu, tos ātri varēja nojaukt un uzsliet no jauna);
- Aukstākā laikā cilvēki pārcēlās uz ziemas mītnēm alās (tur, kur alu nebija, cēla sarežģītākas celtnes, kurām bija jānodrošina cilvēki pret aukstumu).