Teorija

Darbarīki
Medības, zveja un augu vākšana bija akmens laikmeta cilvēka galvenie nodarbes veidi. Lai veiksmīgāk varētu medīt, iegūtu dažādus augus un saknes, kā arī ķert zivis, bija nepieciešami darbarīki. Vissenākie cilvēku darinātie darbarīki veidoti no akmens. Senie cilvēki prata apstrādāt arī koku. Laikam ritot, viņi prata izgatavot dažādas lietas no kaula.
Svarīgi!
Tomēr miljoniem gadu pašus nozīmīgākos darbarīkus darināja no akmens, tādēļ arī aizvēstures senāko posmu sauc par akmens laikmetu.
Pats senākais akmens darbarīks bija rokas cērte - apstrādāts akmens. Ar to varēja veikt vienkāršus darbus – izrakt saknes, nocirst zaru un nosmailināt to. Sitiens ar rokas cērti bija spēcīgāks nekā sitiens ar roku. Vēlāk cilvēki iemācījās darināt sarežģītākus akmens rīkus.
 
DSC_5012.JPG
Rokas cērte
 
No visām pusēm rūpīgāk apskaldot oli, ieguva dūres cirvi. Dūres cirvi izgatavoja no divpusēji apskaldīta akmens. Dūres cirvji bija smagi darbarīki ar asām šķautnēm. Tos izmantoja kā cirvjus un nažus kaula un gaļas apstrādei, koku ciršanai, gan arī dzīvnieku uzšķēršanai. Tie noderēja arī kā kapļi ēdamo sakņu izrakšanai. Dūres cirvi izmantoja vairāk nekā miljons gadu - ilgāk nekā jebkuru citu darbarīku.
 
DSC_4987.JPG
Dūres cirvis
 
Liels sasniegums bija akmenscirvis ar koka kātu. (Dažādu valstu zinātnieki ir veikuši eksperimentus, lai noskaidrotu cik ilgā laikā ar akmens cirvi var nocirst koku.)
 
Akmens apstrādes attīstība
DSC_5014.JPG
1. Sākotnēji vienu akmeni apskaldīja ar otru. Tas bija visvienkāršākais akmens apstrādes veids.
 
DSC_5015.JPG
2. Vēlāk akmens apstrādei izmantoja kaula apskaldāmo "āmuru", kas ļāva darināt daudz labākus darbarīkus.
 
DSC_5016.JPG
3. Lai iegūtu garas krama šķilas, no kurām tālāk darināja šķēpu galus, nažus un citus rīkus, bija nepieciešama daudz sarežģītāka apstrādes tehnika.
 
DSC_4983.JPG
Krama rīku izgatavošanas tehnika
 
Akmens darbarīku izgatavošanai galvenokārt izmantoja kramu. No krama cilvēki mācēja atskaldīt plānas šķilas. No tām rūpīgi atšķeļot sīkas krama plēksnītes, cilvēki izgatavoja sīkus krama nažus, urbjus, kasīkļus ādas apstrādāšanai, šķēpu galus. Piestiprinot no krama veidoto šķēpa galu koka kātam, varēja iegūt it kā „pagarinātu roku”. Tāds rīks labi noderēja medībās un ļāva veiksmīgi aizsargāties pret plēsīgiem zvēriem. Cilvēki jau sen bija ievērojuši, ka nomedīto dzīvnieku kauli var būt labs materiāls dažādu lietu pagatavošanai. Daudzas ikdienā nepieciešamās lietas darināja no kaula, nevis akmens. Apmēram pirms 300 000 gadu dažādu priekšmetu izgatavošanai sāka izmantot ragu un kaulu. No tā darināja šķēpus un harpūnas galus, adatas ādas šūšanai, īlenus, arī rotaslietas. Kauls nebija tik trausls kā akmens.
 
Saimniecība
Senie cilvēki dzīvoja saistībā ar apkārtējo dabu. Pirmie cilvēki vāca augļus, ogas un riekstus, medu, sēnes, izraka ēdamās saknes. Pavasarī salasīja putnu olas. Lai iegūtu pārtiku bieži vien nācās nostaigāt palielus attālumus.
 
Vīrieši visbiežāk nodarbojās ar medībām. Sākumā tās bija kolektīvās medības, kurās piedalījās visi mednieki. Medīja jaunus un spēcīgus dzīvniekus. Lielos dzīvniekus centās iedzīt lamatās. Ziemeļbriežus parasti medīja kolektīvi. Teritorijās, kurās ar laiku ziemeļbrieži izzuda, šāda veida medību nozīme mazinājās. Bērzu, priežu un egļu mežos izdevīgākas kļuva individuālās medības ar šķēpu, loku un bultām.
 
Liela nozīme cilvēku dzīvē bija arī zvejai. Zivis varēja durt ar šķēpiem, žebērkļiem, šaut ar loku un bultām, ķert ar murdiem. Murdus gatavoja no plēstiem koka skaliem un sastiprināja ar lūkiem. Tolaik zvejoja līdakas, karūsas, samus, zandartus, asarus, plaužus un līņus. Visvairāk tika zvejotas līdakas. Tās nereti bijušas pat vairāk nekā metru garas un līdz pat 25 kg smagas. Cilvēki vāca un ēda arī gliemežvākus. Paleolītā un mezolītā cilvēki iztiku ieguva no apkārtējās dabas. Tādu saimniekošanas veidu sauca par savācējsaimniecību.
 
Pirmo dzīvnieku pieradināšana
Mednieki rūpīgi vēroja apkārtējo dabu. Viņi prata saskatīt dažādu dzīvnieku īpašības, novērtēt to veiklību un spēku. Cilvēku dzīvesvietu tuvumā klaiņoja savvaļas suņi. Mednieki sagūstīja savvaļas suņu kucēnus un izaudzināja tos savās apmetnēs. Pamazām suņi pierada pie cilvēkiem un kļuva par palīgiem medībās. Suņi palīdzēja ātrāk atrast zvērus, dzīties tiem pakaļ, kā arī panākt ievainoto medījumu. Suns arī sargāja apmetni, tuvojoties plēsīgiem zvēriem, tas parasti skaļi rēja.
Svarīgi!
Suns kļuva par pirmo pieradināto mājdzīvnieku. Tas notika vidējā akmens laikmetā 15 000 – 10 000 g. p.m.ē.
Uguns
Nozīmīga loma bija ugunij. Sākotnēji cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, no uguns baidījās. No zibens spēriena vai vulkāna izvirduma radies ugunsgrēks bija vienādi bīstams gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Pakāpeniski cilvēki ievēroja arī uguns noderīgās īpašības un sāka tās izmantot. Uguns sildīja aukstā laikā. Apdedzinātu koku varēja vieglāk apstrādāt. Uz uguns gatavotais ēdiens bija garšīgāks un veselīgāks. Tā kā dzīvnieki no uguns baidījās, tā sencilvēkiem palīdzēja aizsargāties no plēsīgiem zvēriem. Sākotnēji cilvēki neprata iegūt uguni. Meža ugunsgrēka vai vulkāna izvirduma laikā iegūtajai ugunij neļāva apdzist, arvien papildinot ugunskuru ar kurināmo. Prasme izmantot uguni ļāva cilvēkiem vēl par vienu soli attālināties no dzīvnieku pasaules. Cilvēks kļuva neatkarīgāks no apkārtējās vides.
 
7.jpg
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997.
http://bentoncleanair.org/uploads/campfire.jpg