Teorija

Kādēļ mirušos sāka apbedīt
Pirmās cilvēkveidīgās būtnes parasti atstāja sava bara mirušos locekļus likteņa varā. Tos saplosīja zvēri un putni.
 
Tikai „saprātīgais cilvēks” pirms 30 000 gadiem sāka apbedīt savus mirušos. Tos guldīja īpašās izraktās kapu bedrēs, dažkārt tās vēl piesedzot ar akmeņiem. To darīja tāpēc, lai plēsīgie zvēri neizraktu mirušos. Kapā līdzi deva zvērādu apģērbu, rotaslietas, medību piederumus un ēdienu. Arheologi ir rūpīgi izpētījuši neskaitāmus šādus senā akmens laikmeta beigu apbedījumus. Lai saprastu, kādēļ cilvēki sāka apbedīt mirušos un kādēļ kapā līdzi deva lietas, kuras lietoja ikdienā, ir jāielūkojas senā cilvēka pasaules izpratnē un priekšstatos par apkārtējo pasauli.
 
Senie ticējumi
Cilvēka dzīve bija cieši saistīta ar dabu. Lai izdzīvotu, cilvēki centās izprast dabas parādības, uzzināt to cēloni. Zinot cēloņus, varēja rīkoties tā, lai dažādas lietas un notikumi nenodarīt cilvēkiem ļaunumu. Akmens laikmeta cilvēka zināšanas bija nepietiekamas, lai izskaidrotu dabas parādības un to cēloņus. Pērkons, zibens, sniegs, lietus senajiem cilvēkiem saistījās ar kaut ko noslēpumainu un neizprotamu. Skaidrojumu dabas parādībām un to cēloņiem viņš centās rast pārdabiskos spēkos – „garos” un „dvēselēs”. Ezera „gars” varēja dot lielu vai mazu zivju lomu, bet meža „gari” izlēma medību veiksmi. Slimību iemesls bija „ļaunie gari”, kas iemājoja cilvēkā. Cilvēka „gars” bija neredzama dvēsele, kas mājoja tā ķermenī. Dvēsele pameta cilvēku miegā, sapņos, klejojot citā pasaulē. Ja dvēsele atstāja cilvēku pavisam, dvēsele nomira.
Svarīgi!
Cilvēki ticēja, ka pēc nāves dvēsele pārcēlās citā pasaulē - „viņsaulē”. Lai dvēsele varētu doties uz „viņsauli”, mirušā ķermeni bija jāapglabā, dodot līdzi tās lietas, kas būtu nepieciešamas „viņsaules” ikdienas dzīvē. Dvēsele varēja atgriezties, tāpēc mirušo apglabāja netālu no dzīves vietas.
Senču kults
Mirušo apbedīšanai pievērsa lielu uzmanību, jo rūpēm par mirušā ķermeni vajadzēja „pielabināt” dvēseli. Senču dvēselēm bija jāsargā dzīvos no ļaunajiem gariem un jāpalīdz cilvēkam ikdienas dzīvē. Ikviens jutās drošāk, ticot, ka tuvumā atrodas viņa priekšteču neredzamās dvēseles. Grūtā brīdī varēja lūgt to aizstāvību un palīdzību pret citiem gariem. Tā radās senču kults – ticība priekšteču dvēselēm un to godināšana.
 
Mednieku un barības augu vācēju reliģiskie ticējumi
Senie cilvēki ticēja, ka tikai senču dvēseļu kults vien nevar palīdzēt izdzīvot.
 
Lai nodrošinātu iztiku, bija:
  1. jāpielabina mežu un ezeru gari,
  2. jāaizsargā sevi pret ļaunajiem gariem,
  3. labvēlīgi bija arī jānoskaņo nogalināto dzīvnieku dvēseles.
 
Mednieki dejoja ap nogalināto dzīvnieku, dziedāja dziesmas un lūdza tā dvēseli piedot viņiem un neturēt ļaunu prātu. Tā viņi cerēja aizsargāties pret dvēseles atriebību.
 
Arī senajiem alu zīmējumiem bija liela nozīme garu pasaules ietekmēšanā. Ar šiem zīmējumiem cilvēki gribēja piesaistīt dzīvnieku dvēseles un arī pašus dzīvniekus apvidum, kurā cilvēki dzīvoja. Daudzajiem zirgu, meža vēršu un briežu attēliem vajadzēja sekmēt šo dzīvnieku uzturēšanos apmetnes tuvumā.
 
DSC_5006.JPG
No kaula darināts mamuts
 
Kaula, raga vai akmens figūriņas, kurus cilvēki izmantoja kā piekariņus, kalpoja par amuletiem.
Amulets – priekšmets, kam tika piedēvētas pārdabiskas spējas pasargāt tā īpašnieku no nelaimēm, slimībām, arī nest laimi.
Akmens laikmetā ticēja, ka tiem piemīt spēks, kas palīdz „aizsargāties” no gariem vai to uzsūtītajām nelaimēm, nodrošināt labvēlību. Pirmatnējo cilvēku māksla bija cieši saistīta ar viņu ticību pārdabiskiem spēkiem. Mēģinot izskaidrot sarežģīto apkārtējo pasauli, cilvēki jau ar savas attīstības pirmajiem soļiem radīja reliģiskos ticējumus – ticību pārdabiskiem spēkiem un to pielūgšanu.
 
No dažādiem ticējumiem ciltīm veidojās noteikta uzskatu sistēma, kas noteica cilvēka izturēšanās veidu, viņa priekšstatus par labo un ļauno, skaisto un neglīto, par pasauli un cilvēka dzīvi. Šādu ticējumu sistēmu sauca par reliģiju. Kad tā cēlusies, precīzi noteikt nav iespējams.
Reliģija - ticība vienam vai vairākiem dieviem, to pielūgšana.
Lopkopju un zemkopju reliģiskie ticējumi
Mainoties cilvēku sabiedrībai un nodarbošanās veidam, mainījās arī reliģiskie ticējumi.
 
Senais mednieks, darinot no kaula putna vai brieža figūriņu, vēlējās nodrošināt „garu” labvēlību medībās. Pirmajiem lopkopjiem un zemkopjiem dzīvnieku dvēseļu, mežu un ūdeņu „garu” pielūgšana nebija tik nozīmīga. Viņu izdzīvošanu nodrošināja citas dabas parādības. Zemē iesēta sēkla uzdīga un deva ražu vienmēr pēc noteikta laika. Noteiktā laika dzima arī mājdzīvnieku mazuļi. Dienu ritmu un gadalaiku maiņu varēja novērot pēc Saules un Mēness.
Svarīgi!
Zemkopju dzīves ritmu un tās kārtību nodrošināja Saule un Mēness: Saule lēca un norietēja, jauns Mēness nomainīja veco un ziemas vietā atkal nāca pavasaris. Zemē iesētos graudus sasildīja Saules stari, un rudenī gaidīja labu ražu. Cilvēki sāka uzlūkot Sauli un Mēnesi par vareniem dabas spēku pavēlniekiem – dieviem.
13.jpg
Stounhendža
 
Dievus cilvēki attēloja līdzīgus sev vai dzīvniekiem. Lai iemantotu viņu žēlastību, dieviem cēla svētnīcas. Tajās novietoja akmenī vai kokā darinātus dievu tēlus. Dievus vajadzēja noskaņot labvēlīgi. Kārtība dabā, kuru tie „nodrošināja”, bija nepieciešama labas ražas iegūšanai. Dieviem ziedoja dāvanas – upurus. Viena šāda senā svētnīca ir zināma Stounhendžā Anglijā. Tā ir celta no lieliem akmens bluķiem. Šādā svētnīcā akmens laikmeta beigās zemkopji pielūdza sauli un vēroja tās gaitu. Seno mednieku, zemkopju un lopkopju reliģiskie ticējumi stāsta par viņu pasaules izpratni. Attīstoties cilvēku sabiedrībai, attīstījās arī reliģiskie ticējumi. Zemkopju un lopkopju dievu un garu pasaule bija daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka, nekā tas bija agrāk medniekiem un barības augu vācējiem.
 
Atsauce:
S. Goldmane, A. Kļaviņa, I. Misāne, L. Straube „Vēsture pamatskolai. Senie laiki”, Zvaigzne ABC, 2008., 36. - 37.lpp.
V. Pāvulāne, A. Vijups „Aizvēsture un seno laiku vēsture”, Zvaigzne ABC, 1997., 41. - 46.lpp.
http://img3i.www.spoki.lv/upload/articles/26/26987/images/Stounhendza-4.jpg