Jau 1989. gada maijā LTF Domes valde pieņēma lēmumu izstrādāt Latvijas neatkarības programmatiskās tēzes, un maija beigās aicināja visas LTF grupas un nodaļas iesaistīties cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību – no tā, vai LTF gūs pārsvaru, bija atkarīga Latvijas nākotne.
1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR tautas deputātu (Augstākās Padomes) vēlēšanas. No 201 mandāta LTF un neatkarības atbalstītāji ieguva vairākumu – 131. Šajās vēlēšanās piedalījās 81,25% jeb gandrīz 1 600 000 Latvijas iedzīvotāju.
Lai piedalītos apspriedēs par deklarāciju, viens no neatkarības deklarācijas izstrādātājiem – jurists un politologs Egils Levits, kurš dzīvoja un jurista izglītību bija ieguvis Rietumos, ieradās Rīgā, taču PSRS robežapsardze viņu izraidīja no Latvijas.
Attēlā: Egils Levits, viens no neatkarības deklarācijas izstrādātājiem.
2013. gadā kā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs E. Levits izveidoja Latvijas Satversmes preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav viss nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts.
Pirms deklarācijas pieņemšanas notika diskusijas, kādu neatkarības deklarāciju pieņemt, – Lietuva 11. martā bija deklarējusi pilnīgu neatkarību no PSRS, bet Igaunija 30. martā noteica pārejas periodu uz neatkarību.
Diskusiju rezultātā vienojās, ka jāpieņem maksimālais neatkarības deklarācijas variants, t.i. – par tūlītēju nostāšanos uz neatkarības ceļa, bet nosakot pārejas periodu. Šādu lēmumu ietekmēja tas, ka vēlēšanās nepiedalījās radikālie neatkarības piekritēji no pilsoņu komitejām (tās uzskatīja, ka vēlēšanas ir nelikumīgas), bet LTF neatbalstīja radikālu politiku.
1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā tika sasaukta Vislatvijas tautas deputātu sanāksme, kurā piedalījās 8086 deputāti. Sanāksmes dalībnieki pieņēma aicinājumu Latvijas PSR AP pieņemt neatkarības deklarāciju.
Attēlā: Vislatvijas tautas deputātu sanāksme Daugavas stadionā, 1990. gadā.
3. maijā sākās jaunievēlētās Augstākās Padomes 1. sesija.
Par AP Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu.
Izveidojās divas frakcijas: LTF ar 131 deputātu un ar Interfronti saistītā frakcija "Līdztiesība" – ar 57 deputātiem.
Nākamajā dienā – 4. maijā notika balsošana par Neatkarības deklarāciju. Pirms balsošanas "Līdztiesības" frakcija atstāja zāli.
Par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti. Kā notikušo vērtēja akadēmiķis J. Stradiņš, tad šī deklarācija bija liela uzdrīkstēšanās – gan deputātu, kas balsoja par to, gan Latvijas sabiedrības kopumā.
No 1990. gada 4. maija LPSR kļuva par Latvijas Republiku.
Attēlā: 1990. gada 4. maijs. Tauta pie AP ēkas gaida balsojuma rezultātus par neatkarību.
Neatkarības deklarāciju vairākums latviešu uztvēra ar sajūsmu. Vairākums cittautiešu, kā liecina vēlēšanu rezultāti, arī atbalstīja šādu politiku.
Latvijas Republikas AP sastādīja jauno valdību.
Par tās vadītāju – Ministru Padomes priekšsēdētāju AP iecēla Ivaru Godmani.
Valdības veidošana radīja problēmas, jo visas pūles LTF bija veltījusi uzvarai vēlēšanās, tai bija pieredze dažādu akciju organizēšanā, bet nebija pieredzes reālā pārvaldes procesā.
Tāpēc I. Godmaņa valdība tika izveidota no profesionāļiem – iepriekšējās varas augsta ranga funkcionāriem, kas bija lojāli Latvijas Republikai.
Jau drīz izpaudās LKP, Interfrontes un militāro aprindu pretdarbība Latvijas neatkarībai, kad M. Gorbačovs bija demonstrējis Maskavas nostāju Latvijas neatkarības jautājumā:
14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā pasludināja Latvijas 4. maija neatkarības deklarāciju par neatbilstošu PSRS konstitūcijai, tātad – par spēkā neesošu.
Latvijā izveidojās organizācija "Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja", kurā apvienojās visas pret Latvijas neatkarību noskaņotās kustības un organizācijas.
Par tās vadītāju kļuva LKP CK pirmais sekretārs A. Rubiks.
Attēlā: 1990. gada 15. maijā notika Latvijas neatkarības pretinieku mēģinājums ielauzties AP ēkā. Uzbrukumu gatavoja jau 14. maijā.
Uzbrukumu centās aizkavēt studenti, bet novērsa milicijas darbinieki un OMON (speciālā milicijas vienība), kas tobrīd vēl bija lojāla Latvijas Republikai.
Visai asi risinājās jautājums par milicijas lojalitāti Latvijas Republikas valdībai, tomēr kopumā jaunais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis tika akceptēts. Taču daudzi ministrijas darbinieki pārgāja neatkarības pretinieku pusē. Sašķēlās arī Prokuratūra. Pārsteidzoši, bet VDK – sabiedrības visienīstākais padomju režīma balsts, – turpināja darboties, tās priekšsēdētājs tika iekļauts valdības sastāvā.