Teorija

Pēc Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu iestājās divvaldības laiks.
Svarīgi!
Latvijas Republikas Augstākā Padome sāka izstrādāt neatkarīgai valstij atbilstošu likumdošanu, ministrijas sāka pildīt jaunās valdības uzdevumus.
  • Pieņēma vairākus būtiskus pamatlikumus, piemēram, par zemes reformu, par akciju sabiedrībām, par valūtas brīvu pirkšanu un pārdošanu republikas teritorijā, sāka veidot muitu utt.
  • Uzsāka ekonomiskās reformas, no kurām svarīgākā bija patstāvīga valsts budžeta izveide, nodokļu un privātīpašuma reforma.
  • Centās panākt sarunas ar PSRS vadītāju M. Gorbačovu par Latvijas neatkarības atzīšanu. Tās bija nesekmīgas, jo viņš uzskatīja, ka ir iespējams saglabāt PSRS vienotību, - uzstājīgi centās panākt, lai tiktu parakstīts jaunais Savienības līgums. To Latvijas valdība kategoriski noraidīja.
111127_41e9dac2db.jpg
Attēlā: Pirmais no Latvijas ierīkotajiem robežkontroles punktiem 1990. gadā - Vientuļos.
 
Ievērojamu atbalstu Latvija (arī Lietuva un Igaunija) saņēma no Krievijas AP priekšsēdētāja Borisa Jeļcina, kura vadībā arī Krievijā norisinājās demokratizācijas procesi. Sarunu gaitā abas puses vienojās, ka tām nav savstarpēju teritoriālu vai mantisku pretenziju, ka Latvijas neatkarības atjaunošana tiks iekļauta Latvijas - Krievijas līgumā.
Notika B. Jeļcina tikšanās ar LR AP deputātiem.
1990. gada augustā Jūrmalā tika parakstīts līgums, kurā Krievija atzina Latvijas neatkarību, bet Latvija - Krievijas.
Arī vēlākajos notikumos Krievijas demokrātija un B. Jeļcins turpināja atbalstīt Baltijas valstu neatkarības centienus, 1991. gada augustā valsts apvērsuma laikā - nepieļaut komunistu uzvaru PSRS.
 
file38426315_69b39fa8.jpg
Attēlā: Krievijas vadītājs Briss Jeļcins.
 
Svarīgi!
Latvijā, tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, šajā laikā paralēli turpināja darboties padomju varas iestādes un PSRS represīvais aparāts - armija, robežapsardze, Valsts drošības komiteja (VDK) un PSRS Komunistiskā partija.
Prokuratūra un milicija sašķēlās - daļa darbinieku izteica uzticību Latvijas Republikas likumiem, bet citi - palika uzticīgi PSRS likumiem. Neatkarības pretinieku pusē nostājās arī OMON vienība.
Padomju Savienības varas iestādes uzsāka aktīvu darbību, lai likvidētu neatkarību pasludinājušās Baltijas valstis, to vadībā aktīvi darbojās arī Interfronte:
  • tika organizēti bumbu sprādzieni, kurus piedēvēja nacionālajiem spēkiem;
  • tika uzspridzināti leģionāriem atklātie pieminekļi;
  • PSRS plašsaziņas līdzekļos izvērsa nesaudzīgu pret Baltijas valstu neatkarību vērstu melu kampaņu - notikumus atspoguļoja tā, lai radītu iespaidu, ka Baltijā atjaunojušās fašistiskas organizācijas, ka tiek vajāti krievi, skanēja aicinājumi "glābt savējos";
  • OMON Preses namā uzsāka darbinieku kontroli, bet 1991. gada 1. janvārī to ieņēma - cilvēkiem ļāva ienākt, bet ārā iziet - nē. (Sižetu par šiem notikumiem skat. pēdējā saite)
7SCGJZ_preses-nams_titulbilde.jpeg
Attēlā: OMON kaujinieks un Preses nama darbinieki 1991. gada 2. janvāris. Omonieši tagad pildīja vietējās kompartijas pavēles, kas būtībā bija izstrādātas Maskavā. Viņi terorizēja ne tikai preses darbiniekus, bet arī jaunajām valdībām uzticīgās milicijas vienības, muitniekus; Lietuvā muitas darbinieki tika noslepkavoti.
 
Neatkarības pretinieku centieni bija vērsti uz to, lai panāktu M. Gorbačova akceptu Latvijas Republikas sagrāvei, - lai būtu pamats ieviest ārkārtas stāvokli un gāzt Latvijas valdību.
Rietumvalstu nostāja bija nogaidoša, - lai arī tās bija paudušas simpātijas demokratizācijas procesiem, tomēr nesteidzās atbalstīt neatkarību.
  • Rietumvalstis vēlējās atbalstīt M. Gorbačovu, nevis sagraut PSRS;
  • nebija paredzams, kādus negatīvus tālākus procesus izraisīs PSRS sabrukums, ko varētu ierosināt Baltijas republiku aiziešana no PSRS;
  • Rietumvalstīm primāri bija citi jautājumi, piemēram, kodolieroču samazināšana, starptautiskā drošība, briestošais karš Irākā u.c., bet ne Baltijas jautājums.
Svarīgi!
Baltijas tautu, t. sk. latviešu nevardarbīgā pretošanās raisīja Rietumvalstu sabiedrības un valdību cieņu un atbalstu, tāpēc tās sekoja līdzi notikumiem Baltijas republikās, un tas ierobežoja Maskavas darbības, kavēja lietot galēji vardarbīgas metodes.
20100416_100415a-HQ28-004_rdax_375x250.jpg
Attēlā: NATO galvenā mītne Briselē.
1990. gada 18. decembrī NATO valstu ārlietu ministru sanāksmē Briselē pieņēma dokumentu, kurā brīdināja PSRS prezidentu pret vardarbības lietošanu Baltijā.
Tomēr 1991. gads sākās ar vardarbīgākajiem notikumiem Latvijas neatkarības atgūšanas vēsturē.
 
Atsauce:
Latvijas vēsture pamatskolai 4./ Jura Goldmaņa redakcijā. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., 151. lpp.
Vēsture vidusskolai IV daļa./ Valdis Klišāns. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2005., 147. lpp.
Latvijas vēsture 20. gadsimts./ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443. lpp.
Garaspēka zemes atgūšana./ Dainis Īvāns, Ilmārs Znotiņš, Juris Petraškevičs. - Rīga: Tautas frontes muzejs, 2013., 229. lpp.
http://zinas.nra.lv/_mm/photos/2015-02/540px/111127_41e9dac2db.jpg
http://g4.nh.ee/images/pix/file38426315_69b39fa8.jpg
http://g2.delphi.lv/wd/f/11043/7SCGJZ_preses-nams_titulbilde.jpeg
http://www.nato.int/nato_static_fl2014/assets/pictures/hq_graphics/20100416_100415a-HQ28-004_rdax_375x250.jpg
http://www.delfi.lv/news/barikadem-25/preses-nams-pamests-ar-viltibu.d?id=46928581