Padomju okupācijas laiks 70. gadu otrajā pusē un 80. gadu sākumā tiek apzīmēts kā dziļas stagnācijas laiks.
Politiskajā dzīvē PSRS un Latvijā nekas nemainījās — kā ierasts, no partijas un komjaunatnes kongresu tribīnēm slavināja sociālisma iekārtu, uzsverot tās pārākumu pār kapitālismu rietumvalstīs, jo īpaši — ASV, kas bija galvenais drauds Padomju Savienībai.
Par bruņošanās sacensību un rietumvalstu vēlmi apdraudēt PSRS dedzīgi atgādināja ikvakara ziņu raidījumos. Oficiālās ziņas par padomju sasniegumiem nezaudēja optimismu. Bet nebija skaidrs, kurš spēja uztvert nopietni padomju propagandas melus, šķiet, šajā laikā tos vislabāk apzinājās paši ideoloģijas uzturētāji.
Attēlā: Padomju plakāts, kurš ilustrē ekonomikas krīzi, pagrimumu ASV un PSRS augošo ekonomiku.
Uzraksts vēsta: "Tas pats laiks, bet dažādi laikapstākļi".
Realitātē aizvien redzamāk iezīmējās atpalicība no rietumvalstīm ekonomikā, un to spēja novērtēt ikviens, kurš dzīvoja Padomju Savienībā.
Lai arī oficiālā propaganda vēstīja par sasniegumiem, pat parādījās jēdziens "attīstītais sociālisms", ikdienas realitāte bija krasi neatbilstoša tam, ko saprot ar sasniegumiem. Ražošanas uzņēmumi it kā strādāja, kaut kas tika ražots, bet kvalitātes tam nebija, tāpēc zuda motivācija strādāt, — alga nemainījās atkarībā no darba kvalitātes. Par ikdienas parādību kļuva pieaugošais preču deficīts — aizvien tukšāki veikalu plaukti, rindas veikalos, kad kaut ko gatavojās tirgot, rindas dzīvokļu saņemšanai, rindas automašīnu, mēbeļu iegādei.
Attēlā: Tipiska padomju dzīves aina — rinda pie veikala.
Nereti cilvēki vienkārši stājās rindā, nezinot, pēc kā, — deficīts bija viss, un gan jau noderēs.
Šajā laikā, pieaugot deficītam, bija ieviestas īpašas iedzīvotāju grupas, kurām pienācās zināms preču daudzums, ko varēja iegādāties, — daudzbērnu mātēm, kara invalīdiem un dalībniekiem, un, protams, partijas un komjaunatnes darbiniekiem. Pārējai sabiedrībai 80. gadu vidū pakāpeniski ieviesa talonu sistēmu — valdība noteica, cik daudz zināmu preču katrs drīkst saņemt. Kuriozu netrūka, kad, piemēram, arī zīdaiņiem piešķīra talonu 0,5 kg kafijas iegādei.
Vienlaicīgi ar deficītu veikalos, "melnajā tirgū" bija nopērkams viss, ja bija pazīšanās (ar cilvēkiem, kuri strādāja veikalos vai preču bāzēs, kuru radi bija jūrnieki — atveda no ārzemju reisiem dažādas preces, vai kuru radi dzīvoja ārzemēs un sūtīja pakas ar ārzemju mantām — džinsiem un tamlīdzīgi) un ja bija pietiekoši daudz naudas. Džinsi, piemēram, šādā veidā pērkot, maksāja 150-200 rubļus (kas bija aptuveni tikpat, cik mūsdienās eiro vērtība).
Attēlā: Padomju studenti 80. gadu sākumā.
Kā redzams, tad džinsus un botas studenti bija iegādājušies, kaut veikalos tie nebija nopērkami.
Šajā laikā dzīvoklis Rīgas centrā bija lietotas ārzemju mašīnas (un ne tās dārgākās) cenā. Vērtība bija viss, kas nāca no ārzemēm.
Cilvēku attieksme pret dzīvi padomju iekārtā bija dažāda:
- bija cilvēki, kas uzskatīja, ka jāpretojas iespējamiem līdzekļiem, — disidenti;
- pastāvēja dažādas neformālās grupas, parasti radošo profesiju aprindās, studentu vidē, kas veidoja savu — "paralēlo pasauli";
- bija arī cilvēki, kas nespēja un negribēja redzēt realitāti, — ilūzijas par padomju dzimteni bija drošākā un stabilākā vērtība, šādi cilvēki visā nopietnībā atbalstīja padomju varu, stājās Komunistiskajā partijā, lai būtu piederīgi tās ideāliem;
- ievērojama cilvēku daļa, saprotot, ka reālākais ceļš, kā izdarīt kaut ko savas tautas un sabiedrības labā padomju okupācijas apstākļos, bija atrašanās Komunistiskās partijas biedru rindās, partijā iestājās, bet tikai tāpēc, lai izmantotu šo statusu un tā sniegtās iespējas vispārības ideālu sasniegšanai;
- lielākajai daļai sabiedrības šķita, ka tāda lietu kārtība vienkārši jāpieņem, — "augšām" jeb valdībai vajag, lai pastāvētu viena — oficiālā patiesība, bet realitāte ir cita, — tā, kurā dzīvo sabiedrība, kura labi apzinās šo neatbilstību un kur to arī "savējo lokā" apspriež, katrs cenšas iztikt, kā māk.
Ne gluži brīvi, bet par padomju absurdo ikdienu tika stāstītas anekdotes, tāpat kā par novecojošo padomju līderi L. Brežņevu, kurš saņēma vienu augstu apbalvojumu pēc otra par sabiedrībai nesaskatāmajiem "Padomju Savienības sasniegumiem".
Attēlā: PSRS līderis un stagnācijas laiku simbols Leonīds Brežņevs.
Kādu ēku Brīvības ielā (tolaik Ļeņina ielā) rotāja milzīgs uzkrāsots, līdzīgs attēlā redzamajam, Brežņeva portrets. Par anekdotisku kļuva Brežņeva viena pleca pagarinājums, ko piekrāsoja, lai varētu piezīmēt piekto zvaigzni, kad viņš sev to piešķīra — uz mundiera bija par maz vietas visiem neskaitāmajiem apbalvojumiem, uz kuriem Brežņevs bija kārs.
Gan šis piemērs, gan citas izpausmes liecināja, ka pat padomju propagandas virzītājiem vairs īpaši nerūpēja iluzorā oficiālā PSRS politika.
Pēc L. Brežņeva nāves 1982. gadā PSRS vadītāja amatā nonāca J. Andropovs, valsts drošības orgānu vadītājs. Viņa varas laiku iezīmē visai represīvi centieni "saukt padomju sabiedrību pie kārtības" — sāka atsavināt īpašumus, kurus uzskatīja par nelegāli uzbūvētiem; lai izbeigtu tautas staigāšanu pa veikaliem darba laikā, tika aizturēti veikalu apmeklētāji, lai noskaidrotu, vai viņiem ir likumīgs pamats atrasties ārpus darba vietas konkrētajā laikā; utt.
Pēc diviem gadiem mira arī šis līderis, un viņa vietu ieņēma smagi slimais K. Čerņenko, kura vietā faktiski bezcerīgo PSRS kursu turpināja augstākās varas aprindas, līdz vadošajā amatā pēc K. Čerņenko nāves 1985. gadā nonāca Mihails Gorbačovs.
Gan ieskats senākajā vēsturē, gan šeit raksturotie PSRS beigu procesi ironiski atspoguļoti multiplikācijas filmiņā "Latvietis" — pēdējā norādītā saite.