Teorija

LKP vadībā bija sākusies šķelšanās jautājumā, vai atļaut vai apkarot masu manifestācijas, kuras aizsākās 1987. gadā.
 
Sākotnēji uzvarēja viedoklis, ka masu kustības un noskaņojums jāievada pārkārtošanās gultnē.
 
Tas izskaidro, kāpēc 1988. gadā netika apkarota virkne aktivitāšu, kas sekmēja agrāk noklusētu jautājumu publisku apspriešanu, pulcēja aizvien pieaugošas tautas masas un drīz kļuva nekontrolējamas. 
 
1988. gada pavasaris un vasara bija laiks, kad brīvības robežas paplašinājās ļoti strauji.
  • 30. janvārī "Helsinki - 86" pieņēma darbības programmas memorandu ar latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību pieprasījumu.
  • 31. janvārī Latvijas Televīzijā sākās raidījums "Labvakar"; ar savu neatkarīgo, visai atklāto saturu tas uzreiz ieguva tautas simpātijas.
  • 25. martā - 1949. gada deportāciju atceres dienā tika atļauta radošo savienību organizētā ziedu nolikšana Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla. Pēc pasākuma cilvēki devās uz Brīvības pieminekli, taču gājiens tika novirzīts uz Esplanādi, kur notika mītiņš. "Helsinki - 86" aicināja tautu pulcēties pie Brīvības pieminekļa.
 bralu_kapi1_b.jpg
Attēlā: Rīgas Brāļu kapi - Mātes Latvijas tēls.
 
  • 1988. gada aprīlī mira Gunārs Astra - cīnītājs pret padomju okupācijas režīmu, un viņa bēres pārtapa tautas manifestācijā.
  • Igaunijā sāka veidoties Tautas frontes kustība - "Rahvarinne", Lietuvā - pārbūves kustība "Sajūdis", Latvijā - Latvijas Tautas fronte. 
  • Sākās diskusijas par nacionālās simbolikas atjaunošanu. Baltijas republikas ietekmējās viena no otras.
  • Aprīlī Esplanādē notika Vides aizsardzības kluba organizēts mītiņš pret metro būvniecību Rīgā, un tajā pulcējās jau ap 10 000 cilvēku.
Joprojām procesi ritēja "vadāmās pārbūves gultnē".
 
Īstu sajukumu radīja 1. un 2. jūnijā notiekošais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību  un ekspertu piedalīšanos. Tajā pirmo reizi un ļoti atklāti runāja par samilzušajām problēmām: latviešu valodas stāvokli, demogrāfisko situāciju, starprepubliku migrāciju. Bumbas sprādziena efektu izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja un 1940. gada notikumu dalībnieka Mavrika Vulfsona paziņojums, ka 1940. gadā Latvijā nekāda revolūcija nav notikusi.
  
0000043_ART_LARGE_UTF-8M._Vulfsonswl.jpg
Attēlā: Mavriks Vulfsons Radošo savienību plēnumā. 1988. gads.
  
Viņš nolasīja slepenos Molotova - Ribentropa pakta papildprotokolus, demonstrēja karti, kura publicēta PSRS pirms 1940. gada notikumiem un kurā Baltijas valstis jau ietvertas PSRS teritorijā. Plēnuma gaitu translēja televīzijā, un tam sekoja skatītāji visā Latvijā.
 
1988. gada 14. jūnijā notika pirmais oficiāli atļautais mītiņš masu deportāciju upuru piemiņai. To organizēja Vides aizsardzības klubs, un tajā piedalījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku.
 
Šajā demonstrācijā pirmo reizi padomju okupācijas laikā tika izmantots sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs - cauri visai Rīgai to nesa grupas "Helsinki - 86" dalībnieks K. Pupurs. Tas prasīja lielu uzdrīkstēšanos.
 
foto2.jpg
Attēlā: 1988. gada 14. jūnija demonstrācija Rīgas centrā.
  
PSRS “demokrātiskās pārkārtošanās” situācijā VDK pret grupas "Helsinki - 86" biedriem neuzdrošinājās veikt agrāk ierasto disidentu slodzīšanu cietumos. Viņiem lika priekšā izbraukt no PSRS, atņemot pilsonību.
 
Jūnija beigās un jūlija sākumā Viļņā notika studentu dziesmu svētki "Gaudeamus". Zem tautastērpu svārkiem paslēptus, studentes atnesa Baltijas valstu karogus. Oficiālajai varai negaidot, karogi sāka plīvot galvenajā dziesmu svētku pasākumā - bija sākusies arī nacionālās simbolikas atdzimšana.
 
Baltic_Gaudeamus_600.jpg
Attēlā: Studentu dziesmu svētki "Gaudeamus" 1988. gadā Viļņā.
 
Jūlijā notiekošajā folkloras festivālā "Baltica 88" pirmo reizi oficiāla pasākuma gājiena priekšgalā tika nests sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs.
 
Latvijas karoga reabilitācija iezīmēja visus daudzos vasarā notiekošos masu pasākumus, bet diskusijās sprieda par Latvijas Tautas frontes dibināšanu.
 
Šāda notikumu attīstība konservatīvajiem spēkiem LR KP lika baidīties, ka varētu zust kontrole pār notiekošo. Tika pieņemta rezolūcija "Par politisko situāciju republikā", ar kuru mēģināja nosodīt notiekošo, bet tā vēl krasāk noskaņoja sabiedrisko domu pret republikas vadību, pastiprināja šķelšanos vadībā.
 
M. Gorbačovam reformu veikšanai bija nepieciešams Baltijas demokrātisko spēku atbalsts, bet prasībām paplašināt republiku neatkarību Maskava atbildēja ar vilcināšanos.
 
Kamēr tas notika, sabiedrības noskaņojums un prasības bija radikalizējušās, un Maskavas atļautais šķita nepietiekams.
 
1988. gada 11. augustā grupa "Helsinki - 86" PSRS vadītājam M. Gorbačovam, PSKP CK Politbirojam un PSRS valdībai iesniedza prasību atzīt Latvijas neatkarību.
 
Atsauce:
Latvijas vēsture pamatskolai 4./ Jura Goldmaņa redakcijā. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2015., 151. lpp.
Latvijas vēsture 20. gadsimts./ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Inesis Feldmanis u.c. - Rīga: Jumava, 2005., 443. lpp.
Garaspēka zemes atgūšana./ Dainis Īvāns, Ilmārs Znotiņš, Juris Petraškevičs. - Rīga: Tautas frontes muzejs, 2013., 229. lpp.
http://www.makslinieki.lv/aktualit%C4%81tes/Rado%C5%A1o-savien%C4%ABbu-pl%C4%93numa-25-gadi/
http://www.citariga.lv/images/vietas/bralu_kapi1_b.jpg
http://s2.lsm.lv/media/7/4/large_4a35.jpg
http://latvijaslaudis.lv/sites/default/files/users/pupurs_konstantins/foto2.jpg
https://blogs.uw.edu/reecas/files/2013/12/Baltic_Gaudeamus_600.jpg