Teorija

Latvijā bija dažādas politiskās orientācijas:
  1. Negatīvi noskaņotie gan pret PSRS, gan pret Vāciju ar orientāciju uz demokrātiskām Rietumvalstīm;
  2. Tie, kas sadarbojās ar vāciešiem un cīnījās pret komunistiem;
  3. Komunisma piekritēji, kuri cīnījās pret Vācu varu un Latvijas valsts atjaunošanu.
 
Pretošanās kustība vācu okupācijas režīmam
Pret vācu okupācijas režīmu Latvijā izveidojās pretestības kustības, kuras var iedalīt 2 virzienos:
  1. Komunistiskās pretošanās kustība, kas bija saistīta ar Padomju Savienību un kuras mērķis bija padzīt vācu armiju un atjaunot padomju varu;
  2. Nacionālās pretestības kustība, kura orientējās uz sadarbību ar Rietumvalstīm un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu.
 
Komunistiskā pretošanās kustība izpaudās gan kā partizānu, gan kā antifašistiskās pagrīdes kustība un galvenokārt tika organizēta no PSRS okupētās teritorijas.
  
usma.jpg
Kurzemes partizāni Usmas mežu masīvā
 
Jau 1941.g. augustā PSRS Valsts aizsardzības komiteja uzdeva LK(b)P CK  organizēt partizānu un pagrīdnieku kustību Latvijas teritorijā, tomēr kaut cik vērā ņemamu pretestības kustību izvērst neizdevās. 1942.g vasarā partizānu vienība Vilhelma Laiviņa vadībā no Ļeņingradas apgabala devās uz Latviju, bet cieta neveiksmi.
 
1943.g., kad iestājās lūzums Austrumu frontē, partizānu kustība sāka ievērojami attīstīties. No PSRS teritorijas tika iesūtītas speciālas partizānu vienības.
 
1944.g sākumā Latvijas teritorijā darbojās 3 partizānu brigādes:
  1. Ziemeļlatvijā darbojās 1. partizānu brigāde V. Samsona vadībā;
  2. Lubānas mežos 2.brigāde P. Ratiņa vadībā;
  3. Zemgalē 3.brigāde O. Oškalna vadībā.

Kara beigu posmā Kurzemē aktīvi darbojās partizānu vienība „Sarkanā bultaA. Macpāna vadībā.

Īpaši aktīva bija K. Austriņa vadītā grupa „Tautas atriebēji” un V. Misas vadītā „Latvijas pretfašistiskā organizācija”.
 
Nacionālās pretošanās kustības
Nacionālās pretošanās kustības cīnījās par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Par šī virziena pretošanās kustības līderi kļuva Pirmā Latvijas Republikas prezidenta dēls Konstantīns Čakste. Viņa vadībā 1943.g. nodibinājās Latvijas Centrālā Padome (LCP). Tajā tika pārstāvētas lielākās bijušās Latvijas Republikas  politiskās partijas un inteliģence. LCP dibināšanā piedalījās Pauls Kalniņš, Bruno Kalniņš, Ādolfs Klīve, Jāzeps Rancāns un Jānis Breikšs. LCP politiskā platforma ietvēra prasības par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz 1922.gada Satversmi.
 
K_Cakste.jpg
K. Čakste

LCP darbība galvenokārt bija politiska. Tā tieši neuzstājās pret vācu okupācijas režīmu, bet orientējās uz Rietumvalstīm.

LCP cerēja uz Rietumvalstu atbalstu, tomēr tās ieturēja neitrālu pozīciju, jo nevēlējās saasināt attiecības ar savu sabiedroto – PSRS.
 
1944.g. pavasarī nacistiskās okupācijas vara izsekoja un apcietināja LCP dalībniekus. Viņi tika ieslodzīti Salaspils koncentrācijas nometnē, bet vēlāk pārvesti uz Vāciju. Neskatoties uz to, LCP savu darbību nepārtrauca.
Svarīgi!
Kara beigās aktivizējās LCP militārā komisija, kuru oficiāli vadīja ģenerālis J. Kurelis, bet faktiski – kapteinis Kristaps Upelnieks. Viņu vadībā 1944.g. sākās kureliešu kustība, kas bija vērsta gan pret Sarkano armiju, gan pret vāciešiem.
1944. gadā kureliešu  vienībās bija jau 3500 vīru. Vācu virspavēlniecība sākuma nelika šķēršļus, jo bija pārliecināta, ka kurelieši cīnīsies pret padomju armiju tās aizmugurē, bet, kad tā saprata kureliešu patiesos mērķus, vācu virspavēlniecība pavēlēja iznīcināt kureliešu nometnes Kurzemes mežos. Kureliešu vienības tika sakautas, bet K. Upleniekam un 4 citiem aktīvākajiem virsniekiem piesprieda nāves sodu.

Tikai dažiem kureliešiem no virsleitnanta Roberta Rubeņa atsevišķā bataljona izdevās izkļūt no aplenkuma.
 
Kristaps_Upelnieks.jpg
K. Upelnieks
 
Kurelis_Janis.jpg
J. Kurelis
 
RUBENIS1.jpg
R. Rubenis
  
Latvijas nacionālā komiteja
1945.g. Vācijas valdība nolēma atļaut veidot Latvijas nacionālo komiteju (LNK) ar nosacītām Latvijas pagaidu valdības funkcijām. LNK tika izveidota 20. februārī Potsdamā. Par tās prezidentu ievēlēja Rūdolfu Bangerski. 1945.g. sākumā LNK pārcēlās uz Liepāju, bet pierādījās, ka LNK izveidošana bija tikai propagandisks manevrs, jo vācu varas iestādes paziņoja, ka  par Latvijas valsts atjaunošanu nevar būt runa un ka LNK var pildīt tikai pašpārvaldes funkcijas. 3. maijā LNK pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju.

Īsi pirms Vācijas kapitulācijas Liepājā tika izveidota „jauna” valdība , kuru vadīja leģiona pulka komandieris  pulkvedis R. Osis. Viņš cerēja, ka Vācija noslēgs pamieru ar Lielbritāniju un ASV, un karadarbība turpināsies pret PSRS. Arī R. Oša valdību neviens neņēma vērā. Īsi pirms Vācijas kapitulācijas tā aizbēga uz Vāciju.

Nacionālā pretošanās kustība apliecināja latviešu centienus atjaunot neatkarīgu Latviju, bet nesaņēma atbalstu ne no vācu, ne Rietumvalstu puses, tā piedzīvoja sakāvi.
 
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/3/3b/K.Cakste.jpg
http://vesture.eu/index.php/Att%C4%93ls:Latvian_partisan_1946.jpg
http://vesture.eu/images/f/f4/Kristaps_Upelnieks.jpg
http://www.generals.dk/general/Kurelis/J%C4%81nis/Latvia.html
http://vesture.eu/images/d/de/Roberts_Rubenis.jpg