Teorija

Otrā pasaules kara noslēgums un Latvijas nonākšana PSRS okupācijas varā
1944. gada jūnijā, kad PSRS sabiedrotie Rietumos atklāja Otro fronti, padomju karaspēks sāka strauji tuvoties Latvijas robežām. 1944. gada jūlijā Latgalē ienāca pirmās Sarkanās armijas daļas. 43. divīzija 2. Baltijas frontes sastāvā pārgāja Latvijas robežu pie Šķaunes. Latvijas teritorijā kaujās piedalījās visu triju Sarkanās armijas Baltijas frontu karaspēks. Zemgalē padomju karaspēks ienāca no Šauļu puses un ieņēma Jelgavu, tad izlauzās līdz Rīgas līcim, tomēr vācu spēki uzbrukumu apturēja. Pa šauru joslu gar Rīgas līci vācu karaspēks atkāpās. 13. un 14. oktobrī vācu karaspēks Rīgu atstāja. Līdzās vāciešiem Latvijas teritorijā cīnījās abas leģiona divīzijas.

Cīņas Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara beigās
255.jpg

4.jpg

Cīņas Kurzemē
Fronte līdz pat kara beigām nostabilizējās Kurzemē. 1944.g. oktobra sākumā Sarkanā armija bija bloķējusi lielu vācu karaspēka grupējumu Kurzemē . To aizstāvēja 34 vācu armijas divīzijas, kā arī Ieroču SS Latviešu leģiona 19.divīzija. Staļins bija pavēlējis ielenkto grupējumu likvidēt līdz 7.novembrim (boļševiku apvērsumu gadadienai), tomēr plāns neizdevās.
 
Laikā no 1944.g. oktobra līdz kara beigām  Sarkanā armija Kurzemē veica 6 nesekmīgus lieluzbrukumus, iesaistot kaujās 80 – 100 divīzijas.
  
Pirmais uzbrukums sākās 1944.g. 15.oktobrī Dobeles – Džūkstes rajonā un turpinājās 8 dienas. Rezultātā būtiskas izmaiņas Kurzemes frontē nenotika.
  
Otrs uzbrukums sākās 1944.g. 27.oktobrī  Priekules – Vaiņodes rajonā. Šajā uzbrukumā 12 dienu laikā Sarkanā armija ieņēma Auci.
  
Trešais uzbrukums sākās 1944.g. decembra beigās Saldus rajonā. Arī tā nedeva būtiskus rezultātus.
  
Ceturtā uzbrukuma laikā 1945.g. janvārī Liepājas virzienā Sarkanā armija forsēja Bārtu un ieņēma Priekuli.
Svarīgi!
Piektais uzbrukums notika februārī un martā Džūkstes – Lestenes rajonā. Šajā kaujā pret Latviešu leģiona 19.divīziju tika raidīts 130. Latviešu strēlnieku korpuss.
 
Latviešu karavīriem nācās doties cīņā citam pret citu.
To aprakstījis U. Ģērmanis savā balādē „Džūkstes izlūki”: „Krīt raķetes, gaist apkārt spīdums baigs, bāls pretī veras – trešā brāļa vaigs.”
 
Sestais nesekmīgais uzbrukums notika marta otrajā pusē cīņā par Dobeles – Saldus dzelzceļu.
 
Kurzemes kauju laikā Sarkanā armija zaudēja ap 200 000 karavīru, bet vācu armija – 30 – 50 000.
 
1945.g. 8.maijā vācu grupējums Kurzemē kapitulēja (tikai pēc pavēles no Berlīnes pēc Vācijas kapitulācijas), gūstā padevās 146 000 karavīru (14 000 latvieši). Nepiepildījās latviešu leģionāru cerības – nepieļaut padomju okupācijas režīma atjaunošanu un panākt Latvijas neatkarības atjaunošanu.
 
19. latviešu divīzija palika neuzvarēta. Vēstures literatūrā spēcīgās pretestības dēļ vācu grupējuma aizstāvēto teritoriju Kurzemē dēvē arī par „Kurzemes cietoksni” jeb "Kurzemes katlu".
 
Zinot, ko var sagaidīt no padomju režīma, 280 000 Latvijas civiliedzīvotāju kara beigās devās bēgļu gaitās. Tomēr ne visiem izdevās sasniegt Vācijas rietumu robežu vai Zviedriju. Bēgļi nonāca dažādās zemēs, daudzi no tiem ceļā gāja bojā.
 
Otrā pasaules kara rezultātā Latvija atkal nonāca PSRS okupācijas jūgā.
 
Atsauce:
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000, 255.lpp.
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/8/83/Bangerskis_R%C5%ABdolfs.JPG
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.