Teorija

Pirms Otrā pasaules kara

Daudzās valstīs, īpaši Vācijā, kura zaudēja Pirmajā pasaules karā, parādījās partijas un kustības, kuru galvenais mērķis bija atmaksa un zaudētā atgūšana.
Trīsdesmitajos gados, kad vairumā Eiropas valstu  saira demokrātiskās sistēmas, pie varas nāca diktatori.  Daļa valstu bija nostiprinājusies ideja par vadonību (vadoni kā tautas glābēju). Dažās valstīs vadonības ideja ieguva agresīvu raksturu, piemēram, PSRS, kurā izveidojās Josifa Staļina „tautu tēva” kults. Savukārt Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers sludināja Lielvācijas ideju un vācu nācijas vēsturisko sūtību – kļūt par pasaules kungiem.  
joseph_stalin.jpgJ. Staļins070221_CL_HitlerEX-227x300.jpgĀ. Hitlers
Tautu Savienības ietekmei mazinoties, Viduseiropas un Baltijas valstis nokļuva 2 agresīvu lielvalstu – Vācijas un PSRS interešu sfērā.
Kamēr PSRS un Vācijas attiecības bija „vēsas”, Latvijas stāvoklis bija diezgan drošs, jo abas lielvalstis nebūtu pieļāvušas vienas vai otras ietekmes palielināšanos Baltijā.
Svarīgi!
Stāvoklis mainījās 1939.g. vasarā (1939. gada 23.augustā), kad Vācija noslēdza savstarpējās neuzbrukšanas līgumu ar PSRS (saukts par Molotovu -Ribentropa paktu) par Austrumeiropas valstu sadalīšanu. Tam tika pievienoti slepeni protokoli, kuri noteica katras lielvalsts ietekmes sfēras.
Totalitārās valstis uzsāka bruņošanos un  ignorēja sev neizdevīgās starptautiskās vienošanās. Visagresīvāk Eiropā uzvedās Vācija.
1939.g. 1.septembrī Vācija iebruka Polijā, nonākot kara stāvoklī ar Franciju un Lielbritāniju, jo abas valstis bija devušas drošības garantijas Polijai.
1938.g. tā pievienoja Austriju, bet 1939.g. Čehoslovākiju. Rietumvalstis nespēja efektīvi rīkoties.
Baltijas valstis bija paziņojušas, ka kara gadījumā tās ieturēs neitralitāti, bet tam nebija nozīmes, jo tās kļuva atkarīgas no Vācijas un PSRS ārpolitikas. 
1940. gada jūnija vidū, kad vācu vērmahta vienības iesoļoja Parīzē, PSRS tanku daļas virzījās uz Baltijas valstīm. Baltijas valstu okupāciju un aneksiju bija sagatavojuši jau 1939. gada rudenī  Maskavā parakstītie savstarpējās palīdzības pakti, kas faktiski nozīmēja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija kļuvusi par Padomju Savienības protektorātu. 
361x500_MuntersV.pngV. MuntersTo apliecināja arī J. Staļina izteikumi, ko pēc sarunām Kremlī 1939.g. 2.oktobrī bija pierakstījis Latvijas ārlietu ministrs V. Munters.  „Jau zudušas tādas valstis kā Austrija, Čehoslovākija, Polija. Var pazust arī citas.. Tas, kas tika nolemts 1920.gadā  (Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju), nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru. Tagad mums izejas nav, un tādā stāvoklī, kādā mēs tagad esam, ilgāk vairs palikt nevaram.  Tāpēc gribam sev garantēt ostu izmantošanu, ceļus uz šīm ostām un to aizsardzību.”
1920.gada 11.augusta miera līgumā Krievija bija „uz mūžīgiem laikiem atteikusies no jebkādām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu”.  „Mūžība” bija ilgusi tikai 19 gadus, un Staļins atgriezās pie Krievijas carisma imperiālistiskās politikas.


Latvija pēc 1939.g. 5. oktobra pakta noslēgšanas
PSRS piespieda Baltijas valdības parakstīt „savstarpējās palīdzības līgumus” (1939.g. 28.septembrī ar Igauniju, 5.oktobrī ar Latviju, bet 10.oktobrī ar Lietuvu). PSRS nepārprotami lika manīt, ja Baltijas valstis neparakstīt līgumu, Sarkanā armija tām uzbruks.
Līgums paredzēja, ka otrai valstij bija jāsniedz palīdzība trešās valsts uzbrukuma gadījumā. PSRS sava karaspēka izvietošanu Latvijas teritorijā pamatoja kā nepieciešamību efektīvāk pildīt savus līguma nosacījumus.
Latvijā izvietotais PSRS karaspēka sastāvs skaitliski pārsniedza Latvijas armijas lielumu. Līgums paredzēja, ka karavīri nevar uzturēties ārpus karabāzu teritorijas, tomēr tas netika ievērots. Vietējie komunistu piekritēji tika kūdīti, lai izrādītu pretestību K. Ulmaņa valdībai.
Daļa sarkanarmiešu bija NKVD (Tautas iekšlietu komisariāta) aģenti, kuru uzdevums bija sagatavot valsts okupāciju un noskaidrot iespējamos Padomju režīma pretiniekus.
Savukārt Latvijas valdība publiski slavēja līgumu kā valsts drošības garantu. Tā iekšlietu ministrs K. Veidnieks (Veitmanis), uzstājoties pašvaldību vadītāju sanāksmē, teica: „ ... ja pie visa vēl nāk klāt publicētais oficiālais paziņojums, kas taisīts Padomju Savienības tautas vadoņa Staļina klātbūtnē un kurā uzsvērts, ka Padomju Savienības un Latvijas valsts sistēmu izšķirība nav bijusi un arī turpmāk nav par šķērsli abu valstu auglīgai sadarbībai, tad mēs redzam, ka lielākas garantijas mūsu nacionālās valsts patstāvībai vispār nav iedomājamas.”
Tomēr Latvijas sūtņi ārvalstīs domāja citādi. Sūtnis Beļģijā M. Valters vēstulē K. Ulmanim šo līgumu nosauca par „kapitulāciju, aplietu ar šampanieti un mielasta runām tās pašas melnās dienas vakarā Maskavā”.
Mikelis_Valters.jpgM. Valters
Vāciešu izceļošana
191.jpg
Austrumeiropas sadalīšana ietekmes sfērās starp Vāciju un PSRS 1939.g.
1939. gada 30. oktobrī Vācija noslēdza līgumus ar Baltijas valstīm par vācu tautības (vācbaltiešu) pilsoņu atgriešanos Vācijā. Tas nepārprotami liecināja, ka Baltijas valstis tiek pakļautas PSRS okupācijai.
1939.gada nogalē no Latvijas izceļoja 52 000 jeb 80% Latvijā dzīvojošu vāciešu, bet līdz 1941.gada pavasarim no visas Baltijas bija izbraukuši 84 000 vācieši.

11.jpg















Atsauce:
http://www.thatsfamous.com/1466-4-20-hitlers-birthday-also-a-holiday-for-marijuana-users/
http://commentary.historyguy.com/2009/12/joseph-stalin-historys-villain/
http://www2.la.lv/images/gallery/608x350/361x500_MuntersV.JPG
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/d/da/Mikelis_Valters.JPG
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000, 191.lpp.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.