Teorija

Latvija PSRS okupācijas varā
Latvijas Komunistiskā partija
Pēc atbrīvošanas no cietuma Latvijas komunisti atjaunoja savu darbību. Tika izveidots Centrālās Komitejas (CK) sekretariāts Jāņa Kalnbērziņa un Žaņa Spures vadībā. Arī LKP sāka aktīvi iesaistīties Latvijas okupācijā.  Tā pieprasīja valdībai atbruņot un likvidēt aizsargu organizāciju, legalizēt LKP un izveidot demokrātiskas pašvaldības.
Tomēr ne jaunā valdība, ne LKP vēl neuzstājās pret Latvijas valstisko neatkarību. Valdība pat solīja atjaunot Latvijas Satversmes darbību, bet tai bija tikai viens mērķis – nomierināt tautu un sagatavoties turpmākajiem notikumiem.
Janis_Kalnberzins.jpg 
J. Kalnbērziņš
Situācija mainījās 1940. gada jūlija sākumā, kad LKP vadībā tika organizētas demonstrācijas ar lozungiem „Par Padomju Latviju”, kaut arī CK vadība oficiāli norobežojās no prasības par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Politiskās varas centrs pārvietojās uz LKP CK, kur darbību kontrolēja no Maskavas atsūtīti „pārstāvji”. 
Vēl jūnija beigās vēl Kirhenšteina valdība pieņēma lēmumus, nekonsultējoties ar LKP CK, bet sākot jau ar jūliju visus svarīgos lēmumus vispirms apsprieda LKP CK,  Ministru kabinets tos tikai apstiprināja. Latvijā sāka darboties PSRS sociālistiskais valsts pārvaldes modelis.
Saeimas vēlēšanas
1940. gada 4. jūlijā Latvijā tika izsludinātas Saeimas vēlēšanas, kurām bija jānotiek 14. – 15. jūlijā (arī Igaunijas un Lietuvas parlamenta vēlēšanām bija jānotiek šajā laikā).  Kandidātu izvirzīšanai bija paredzētas tikai dažas dienas, lai vēlēšanās varētu piedalīties tikai komunistu sastādītais „Latvijas darbaļaužu bloka” saraksts. 
Tomēr bijušajam izglītības ministram A. Ķeniņam kopā ar vairākiem pazīstamiem sabiedrības pārstāvjiem izdevās izpildīt visas vēlēšanu komisijas prasības un sastādīt Demokrātiskā bloka kandidātu saraksta, kurā viņi iestājās par brīvu, neatkarīgu un demokrātisku Latviju. 
Jaunā valdība redzēja, ka nevarēs likumīgā ceļā aizkavēt alternatīvo sarakstu iesniegšanu, iekšlietu ministrs V. Lācis izdeva pavēli arestēt A. Ķeniņu un viņa atbalstītājus. Tas bija pirmais, kas liecināja, ka jaunā vara būs diktatūra. Par to liecina arī publikācijas presē. „Nav vajadzīgas nekādas kandidātu sarakstu sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir Saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. „Latvijas darbaļaužu bloks” ir aptvēris visu, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus: kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas.”
ķeniņš.jpgA. Ķeniņš
Vēlēšanu pirmajā dienā laikrakstā „Cīņa” bija publicēti šādi  LKP norādījumi vēlētājiem: „Gādā par to, lai visi tavi ģimenes locekļi, paziņas un kaimiņi piedalītos vēlēšanās...Urnā jāiemet vienīgi „Latvijas darbaļaužu bloka” kandidātu saraksts, ko saņemsi vēlēšanu telpā vēlēšanu dienā. Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts.”
Vēlēšanas nebija likumīgas un brīvas, jo
1)
valstī atradās PSRS karaspēks,
2) netika ievērota vēlēšanu kārtība,
3) vēlētājiem nebija izvēles iespējas, jo balsot varēja tikai par vienu sarakstu, kuru nedrīkstēja labot.

Patiesībā tautas balsojumam nebija nekādas nozīmes, jo rezultāti  jau Maskavā bija iepriekš sagatavoti. To pierādīja fakts, ka TASS (Padomju Savienības informatīvo ziņu dienests) vēlēšanu rezultātus paziņoja 12 stundas pirms vēlēšanu noslēguma. Paziņots tika, ka vēlēšanās piedalījās 94,8 % no vēlētājiem un par „Latvijas darbaļaužu bloku” nobalsojuši 97,8% vēlētāju. Jaunā Saeima formāli bija ievēlēta.

Jaunā Saeima
1940. gada 21.jūlijā notika pirmā Saeimas sēde. Pēc PSRS plāna „Latvijas Tautas Saeimai” bija jāpieņem lēmums par Latvijas iekļaušanu PSRS.
LKP vadībā notika demonstrācijas, kurā „tauta prasīja” Padomju varas izveidošanu Latvijā un pievienošanos Padomju Savienībai.  Jau 20. jūlijā K. Ulmanis tika atcelts no valsts prezidenta amata. Vēlāk viņu arestēja un aizveda uz PSRS, kur, ilgstoši atrodoties ieslodzījumā, viņš mira. Sekoja arī citu bijušo valstsvīru un augstāko virsnieku aresti.
Prezidenta pilnvaras pārņēma A.Kirhenšteins.
2009030518150f9fa449ea.jpgK. Ulmanis
Svarīgi!
Saeimas pirmajā sēdē tika pieņemti lēmumi par Padomju varas nodibināšanos Latvijā un iestāšanos Padomju Savienībā, kaut arī „Latvijas darbaļaužu bloks” pirms vēlēšanām bija solījis saglabāt valsts neatkarību.
Pieņemot šos lēmumus, Saeima pārkāpa Latvijas Satversmi, jo tās 77. Punktā bija teikts: „Ja Seima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo vai sesto pantu, tad, lai grozījumi iegūtu likumu spēku, tie nododami tautas nobalsošanai.” Satversmes pirmajā pantā bija deklarēts: „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” Deklarācija par varas maiņu Latvijā un par tās iestāšanos Padomju Savienībā netika nodots tautas nobalsošanai. Līdz ar to pieņemtie lēmumi bija nelikumīgi.


Latvijas uzņemšana PSRS
1940. gada 30.jūlijā uz Maskavu izbrauca Latvijas delegācija 20 cilvēku sastāvā, kuras uzdevums bija iesniegt „līgumu” par Latvijas uzņemšanu PSRS. To vadīja A. Kirhenšteins. 1940. gada 5.augustā Latviju „uzņēma” PSRS sastāvā.
(Līdzīga notikumu attīstība bija arī Lietuvā un Igaunijā, kuras PSRS tika iekļautas 3. un 6.augustā.)
Joprojām pārdomas izraisa laikabiedru dotais 1940.gada jūnija un augusta notikumu vērtējums.
L_Bolshteins.jpgL. BolšteinsLatvijas robežsargu komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins: „Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.” 21. Jūnijā viņš nošāvās savā darba kabinetā Rīgā.
Latvijas armijas pulkvedis Aleksandrs Plesners: „Mēs ne tikai kapitulējām, bet mēģinājām okupantiem palīdzēt, vadoties pēc viņu norādījumiem no augšas.”
ASV sūtnis Latvijā Dž. K. Vailijs savā vērtējumā bija tiešāks: „16.jūnijā nebija pretestības iebrucēju armijai! Es nespēju noskatīties, kā divas drošsirdīgas valstis – Latvija un Igaunija grima bezcerīgā verdzībā kā ļaudis, kas nogrimst purvā ...Var būt, ka viņu klusajā likteņa pieņemšanā bija kāda lielāka varonība.”
Lielvalstu nostāja
No Rietumu lielvalstīm tikai ASV izteica kategorisku protestu pret Latvijas okupāciju  un 23.jūlijā publicēja deklarāciju, kurā bija teikts: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojās mērķim ar aplinku ceļiem, kuru tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti...Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosodīja jebkādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos otras suverēnas valsts, lai cik vāja tā arī būtu, iekšējās lietās."
Eiropas lielvalstis bija pārāk aizņemtas karā, lai reaģētu uz Baltijas valstu okupāciju.
Atsauce:
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/d/d7/Janis_Kalnberzins.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Atis_%C4%B6eni%C5%86%C5%A1
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/2/2b/Karlis_Ulmanis.jpg
http://www.la90.lv/files/sadalas/images/L_Bolshteins.jpg
G. Kurlovičs, A. Tomašūns „Latvijas vēsture vidusskolai II”, Zvaigzne ABC, 2000.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.