Teorija

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika turpināta 1940. gadā iesāktā padomju saimnieciskā politika. Privātīpašumu nacionalizācija aptvēra visas nozares. Latvijas saimniecība tika iekļauta vienotajā PSRS ekonomikas sistēmā.
 
Sociālistiskās saimniekošanas galvenie pamatprincipi:
  1. Valsts īpašums ir galvenā īpašuma forma;
  2. Tautas saimniecības attīstība pakļauta ideoloģisku mērķu īstenošanai; ekonomikas procesus plāno, vada un kontrolē komunistiskā partija;
  3. Nedarbojas brīvā tirgus likumi; valsts nosaka cenas visām precēm un pakalpojumiem;
  4. Tautas saimniecības attīstība valstī, republikās un atsevišķās ražotnēs noris saskaņā ar centralizēti apstiprinātu plānu.

Kara laikā sagrautā Latvijas rūpniecība 40. un 50. gados tika atjaunota saskaņā ar visas Padomju Savienības mērogā izstrādātajiem saimnieciskajiem plāniem, pastiprināti attīstot rūpniecību. Lai sekmētu Latvijas integrāciju PSRS, sāka celt Latvijas apstākļiem, iespējām un vajadzībām nepiemērotas ražotnes. Tās izmantoja galvenokārt no citām PSRS republikām ievestas izejvielas, bet gatavo produkciju izveda. Vietējās intereses un vajadzības tika atstātas novārtā.
 
50. – 60. gados Latvijā notika forsēta rūpniecības attīstība – uzcēla desmitiem jaunu rūpnīcu un fabriku. 60. gados sāka celt industriālos lieluzņēmumus, kas ražojas produkciju visas Padomju Savienības vajadzībām. Tā kā kara laikā Latvija bija zaudējusi aptuveni trešdaļu iedzīvotāju, vietējā darbaspēka resursi neapmierināja jauno ražotņu vajadzības, tādēļ līdz ar forsēto rūpniecības attīstību masveidā ieplūda imigranti. Ar šādu politiku plānveidīgi tika izmainīts iedzīvotāju etniskais sastāvs.
 
Saldus_cehs_1960_1.jpg
Konfekšu cehs 1960.g.
 
Latvijā attīstījās mašīnbūve, metālapstrādes rūpniecība, elektrotehnikas un ķīmiskā rūpniecība.

70. – 80. gados rūpniecība gan pēc saražotās produkcijas daudzuma, gan pēc ražojuma klāsta ievērojami pārsniedza pirmskara Latvijas rūpniecības līmeni. Noslēgtajā PSRS ekonomiskajā sistēmā, kur nedarbojās tirgus likumi un nebija konkurences, rūpnīcu „VEF” un „Radiotehnika” ražotie radioaparāti un telefona centrāles, tāpat arī Rīgas elektromašīnu rūpnīcas veļas mazgājamās mašīnas „Rīga” bija ļoti pieprasītas visā Padomju Savienībā. Daudzi cilvēki nevarēja tās iegādāties, jo preču visiem nepietika. Tomēr arī šie izstrādājumi nespēja konkurēt pasaules tirgū. Pēc PSRS sabrukuma padomju laika rūpnīcas bankrotēja.
 
rdree.jpg
Veļas mazgājamā mašīna „Rīga”

Straujā rūpniecības attīstība nesa līdzi vēl vienu negatīvu iezīmi – Latvijas dabas vide tika nesaudzīgi un nekontrolēti piesārņota. Padomju laikā šai jomai netika pievērsts liela uzmanība. Cilvēki netika informēti par dzīvībai un veselībai bīstamām vielām un dabas piesārņojumu. Pļaviņu hidroelektrostacijas celtniecība pilnībā izmainīja Daugavas baseina ekosistēmu. Slokas celulozes fabrika negatīvi ietekmēja Jūrmalas ekosistēmu. Ventspils ostas komplekss vairākkārt radīja apdraudējumu tur dzīvojošo cilvēku veselībai.

Darba attiecībās tika ieviests vienlīdzības princips. Strādājošajiem nebija pietiekamu materiālo stimulu, jo maksimālās algas lielums bija stingri noteikts. Darba disciplīna bija zema. Par spīti plaši izreklamētai cīņai par kvalitāti, liela daļa no saražotā bija brāķis, kas neatbilda standartiem.

Vispārējais dzīves līmenis Latvijā bija salīdzinoši augstāks nekā citās PSRS republikās, tomēr tas bija zemāks nekā rietumvalstīs. Padomju propagandai bija jāuztur mīts par padomju sistēmas pārākumu pār kapitālismu, tāpēc tika manipulēts ar ekonomiskajiem rādītājiem. Ikdienas realitāte bija kvalitatīvu preču un pakalpojumu deficīts (nepietiekamība), tādēļ valdība centās iedzīvotāju ienākumus noturēt zemā līmenī.
 
Jau 60. gadu beigās PSRS tautas saimniecībā parādījās krīzes pazīmes. Ekonomikas atveseļošanai bija vajadzīgas reformas, bet esošās sistēmas ietvaros tās nebija iespējamas.
 
Pēc kara Latvijas zemnieki sāka atjaunot izpostītās viensētas. Tomēr bija skaidrs, ka gaidāmas pārmaiņas. Padomju vara nebija ieinteresēta zemnieku individuālo saimniecību attīstībā un aplika tās ar nesamērīgie lieliem nodokļiem, kā arī lauksaimniecības produktu nodevām.
Svarīgi!
Maskavā bija nolemts Baltijā ieviest padomju totalitārisma modeli laukos – kolhozus (kolektivizācijas gaitā izveidota liela zemnieku (zvejnieku) kolektīva saimniecība, kopsaimniecība) un sovhozus (jeb padomju saimniecība – valsts lauksaimniecības uzņēmums).
Jau 1946. gadā tika nodibināts pirmais kolhozs „Nākotne” Jelgavas rajonā.
 
ytytyt.jpg
Studenti kolhozā
  
1949. gadā tika uzsākta lauksaimniecības masveida kolektivizācija. Cilvēkus piespieda atteikties no savām saimniecībām un iesaistīties kolhozos. Latvijas zemnieki nevēlējās pieņemt šo padomju varas uzspiesto sistēmu, tādēļ turīgākos zemniekus izsūtīja uz PSRS ziemeļu rajoniem. Iekoptajās saimniecībās, kuru saimnieki bija aizvesti, sāka dzīvot citi cilvēki (īpašumus varēja atgūt pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas).

Kolhozos izaudzētā lauksaimniecības produkcija bija jānodod valstij par zemām cenām. Pirmajos kolhozu darba gados nekādas peļņas nebija, darba samaksa bija niecīga. Nereti visa gada alga bija graudu vai kartupeļu maiss. Ģimenes galvenokārt pārtika no pašu piemājas saimniecībā izaudzētā. Katra ģimene drīkstēja apstrādāt pus hektāru zemes, turēt vienu govi un dažus sīklopus. Tūkstošiem laucinieku, nespēdami nopelnīt dzīvei nepieciešamos, pārcēlās uz pilsētām, bet viņu vietā, īpaši sovhozos, darbā pieņēma iebraucējus no citām republikām.

Kolektivizācijas ekonomiskais efekts bija graujošs. Kolhozu sistēma izrādījās pilnīgi neefektīva, valstij regulāri trūka lauksaimniecības produktu. Tikai 1965. gadā gaļas un piena ražošanā Latvijā tika sasniegts pirmskara līmenis. Krasi samazinājās lauksaimniecības produktivitāte. Sociālistiskā lielražošana laukos grāva Latvijas zemnieka darba tikumu, daudzviet bija vērojama nolaidība, nesaimnieciska attieksme pret zemi un lauksaimniecības tehniku.

Kaut gan piemājas saimniecībā izaudzēja aptuveni 45% no kopējā lauksaimniecības produkcijas daudzuma, padomju vara neatbalstīja individuālos ražotājus. 60. gados pat sākās plaša kampaņa pret piemājas saimniecībām, jo uzskatīja, ka zemniekam visi spēki jāziedo darbam kolhozā.

60. gadu otrajā pusē iezīmējās pārmaiņas valsts attieksmē pret zemniecību. Kolhozi un padomju saimniecības saņēma lielākas investīcijas un dažādus atvieglojumus. Rezultātā daļa kolhozu uzplauka, tur strādājošiem cilvēkiem bija labi dzīves apstākļi, ciematos cēla skolas, kultūras namus un bērnudārzus. Cilvēkiem bija nodrošinātas darba vietas. Daži kolhozi sasniedza augstus rādītājus gan ražošanā, gan kolhoznieku materiālās labklājības jomā. Tādi, piemēram, bija „Lāčplēsis” Ogres rajonā (priekšsēdētājs Edgars Kauliņš), „Tērvete” Dobeles rajonā (priekšsēdētājs Viesturs Gredzens) un „Druva” Saldus rajonā (priekšsēdētājs Jānis Blūms).
 
socreal.jpg

1961. gadā PSKP programmā tika izvirzīts mērķis - pamatvilcienos likvidēt atšķirības starp pilsētām un laukiem. Lai dzīvi Latvijas laukos padarītu līdzīgāku PSRS, laukos sāka celt ciematus. Tradicionālās latviešu viensētas  tika pasludinātas par pagātnes paliekām, ēkas tika nojauktas, lauki meliorēti un pārvērsti kolhozu tīrumos. 1970. gadā jau 20% Latvijas lauku iedzīvotāju dzīvoja ciematos.
 
Rūpniecības attīstība:
  • 1955. gadā
sāka darboties Rīgas termoelektrocentrāles 1. kārta.
  • 1957. gadā nodeva ekspluatācijā Oktobra tiltu Rīgā.
  • 1957. gadā tika uzcelta pirmā Rīgas augstceltne – tagadējā Zinātņu akadēmijas ēka.
  • 1961. gadā sāka būvēt Pļaviņu HES.
  • 1963. gadā darbu uzsāka Valmieras stikla šķiedras rūpnīca un Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīca.
  • 1970. gadā sāka darboties Ogres trikotāžas kombināts.
  • 1971. gadā tika izveidota ražošanas apvienības „Radiotehnika” un „Alfa”.
     
    Atsauce:
    http://1.bp.blogspot.com/_B0AQfTaOy5w/TSNsQKBoFMI/AAAAAAAAA1w/N4vfCGCnTkE/s1600/Saldus_cehs_1960_1.jpg
    http://www2.la.lv/images/gallery/608x350/284x500_7Velasmasina79-88.JPG
    http://fizmati.lv/dzive/viedie_stasti/fizmati_kolhoza/
    http://www.ltn.lv/~ledins/files/aizkraukle/socreal.jpg
    S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.
    J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.