Teorija

Padomju laikos izmainījās cilvēku ikdienas dzīve. Pirmie pēckara gadi pagāja trūkumā. Vēl 50. gados ikdiena zināmā mērā līdzinājās pirmskara laikam, jo daudzi latvieši izjuta savu saikni ar Rietumu kultūru un tradīcijām.
Reizē ar milzīgo cilvēku pieplūdumu no citiem PSRS apgabaliem daudz kas mainījās, Komunistiskā propaganda krasi vērsās pret tā saukto buržuāzisko kultūru un uzspieda noteiktus padomju dzīves veida standartus. Kopš 60. gadiem padomju vara centās ieviest ikdienā jaunas tradīcijas un svētkus.
 
DSC_6369.JPG
Meitenes dodas uz iesvētībām 1954.g.
 
Kristību vietā nāca bērnības svētki, iesvētības nomainīja pilngadības svētki, bet Ziemassvētkus kā reliģiska rakstura svētkus klusi svinēja ģimenes lokā – ar eglīti, svecēm, bet aiz aizkaru aizsegtiem logiem. Tomēr bija ģimenes, kas nebaidījās turpināt agrāko laiku tradīcijas un rīkoja, kāzas, kristības u.tml.
 
Padomju valsts sociālajā politikā plaši tika īstenots subsidēšanas princips. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa no cilvēku nopelnītās naudas palika valsts kopējā kasē un to vēlāk izmantoja, lai segtu daudzus izdevumus. Dzīvokļi īre, komunālie pakalpojumi, sabiedriskais transports, medicīna un izglītība maksāja lēti vai bija pilnīgi bez maksas. To visu uzturēja valsts no iepriekš ieturētās iedzīvotāju nopelnītās algas daļas.
 
Cilvēku pieplūdums Latvijā sarežģīja mājokļa jautājumu. Lielākajās pilsētās izplatīti bija komunālie dzīvokļi – agrāk celtajās īres mājās vienā dzīvoklī mitinājās vairākas ģimenes. Kopš 50. gadu beigām darbaspēka izvietošanai pilsētās un laukos sāka celt jaunas dzīvojamās mājas.
 
vdvdvd.jpg
Ķengaraga dzīvojamais masīvs
 
Rīgas un citu pilsētu nomalēs izauga tā saucamie guļamrajoni. Ar jauniem dzīvokļiem vispirms tika nodrošināti iebraucēji un nomenklatūra. Tas radīja arvien lielāku spriedzi starp pamatiedzīvotājiem un iebraucējiem.
 
70. gados PSRS ekonomikā bija vērojamas krīzes iezīmes. Veikalos arvien biežāk trūka dažādas preces. Nebija iespējams nopirkt pašu nepieciešamāko. Vieglāk bija uzskaitīt preces, kuras bija veikalu plauktos, nekā tās, kuras nebija. Lielāko daļu sava brīvā laika cilvēki pavadīja staigājot pa veikaliem, mēģinot atrast vajadzīgos pārtikas produktus vai rūpniecības izstrādājumus. Ja arī palaimējās atrast, tad bija jāstāv garā rindā, lai to iegādātos.
 
Ienākumi pieauga, bet plānveida ekonomika nespēja nodrošināt kvalitatīvu preču un pakalpojumu piedāvājumu. Krājkasēs, kas padomju laikos pildīja dažas banku funkcijas, nereti uzkrājās lielas naudas summas. Vilcienu un lidmašīnas biļetes bija lētas, masveidā notika iepirkšanās braucieni un pilsētām un republikām, kur varēja dabūt deficīta preces. Baltija, kā arī Latvija, bija ekonomiskā tūrisma mērķis. Tas radīja neapmierinātību iedzīvotājos, kuri uzskatīja, ka preces nepietiek, jo tās izpērk iebraucēji. Sadzīvei nepieciešamā trūka, bet lielus pirkumus – auto vai dzīvokļus – nebija iespējams brīvi iegādāties. Lai nopirktu automašīnu, nereti nācās gaidīt rindā pat 10 gadus.
 
DSC_6368.JPG
Gāzētā ūdens automāts, 60. gadi.
 
60. – 80. gados Latvija un abas pārējās Baltijas republikas tika uzskatītas par padomju „Rietumiem”, jo šeit dzīves līmenis bija daudz augstāks nekā vidēji PSRS. Iecienīta atpūtas vieta PSRS iedzīvotājiem bija Jūrmala. Padomju valsts vadītāji izmantoja Baltiju kā sava veida piemēru, kam bija jādemonstrē padomju dzīvesveida sasniegumi un priekšrocības. Bieži ārzemēs Padomju Savienību pārstāvēja un reklamēja Latvijas uzņēmumi un mākslinieki, piemēram. „Rīgas Modes”, koris „Ave
Sol”.
 
60. gados daļai padomju pilsoņu radās iespēja doties tūrisma braucienos uz ārzemēm. Tas bija īpašs notikums. Ja savā mūžā bija redzēta Polija, VDR, Čehoslovākija vai Bulgārija, tad varēja teikt, ka visi ārzemju ceļošanas standarti sasniegti. Lai nokļūtu Dienvidslāvijā, bija nepieciešama īpaša partijas labvēlību. Londona, Parīze vai Roma bija tikpat kā nerealizējams sapnis.
 
Arī padomju laikā cilvēki dzīvoja, mācījās, priecājās, mīlēja. Jauniešu uzvedību padomju laikā mēģināja ietekmēt, lai tā nepārņemtu „slikto Rietumu” paraugus. Jauniešu dzīvesveidam Padomju Latvijā bija raksturīgas atšķirīgas iezīmes. Bija komunistiskā režīma uzspiestā ideoloģija, bet jaunieši dzīvoja arī normālu jaunu cilvēku dzīvi ar visu, kas tai piederas – jautrību, ballēm, draudzību un mīlestību. Lai varētu rīkot jauniešu vakarus, bieži bija jādod nodevas pastāvošajai iekārtai. Vispirms bija jābūt svinīgam un politiski pareizi iestudētam atpūtas vakara iesākumam, tam sekoja saviesīgā daļa – dejas.
 
DSC_6374.JPG
Aristoteļa svētki 80. gadu sākumā
 
Padomju laikos tradicionāli svinēja kartupeļu balles Kazdangas sovhoztehnikumā. Burkānu balles Bulduru sovhoztehnikumā. Aristoteļa svētki LVU un Azemitologa svētki Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā pulcēja gan studentus, gan pasniedzējus.
 
Vasarā tika organizēta studentu celtnieku vienības, kas deva iespēju nopelnīt un labi pavadīt laiku kopā ar draugiem un studiju biedriem.
 
Katru vasaru Jūrmalā skanēja bērnu balsis un pionieru dziesmas. Šajā pilsētā tika izvietots liels skaits pionieru nometņu, kurās atpūtās skolēni.
 
Padomju laikā skolēni tika iesaistīti oktobrēnu, pionieru un komjaunatnes organizācijā, pedagogi modri sekoja, lai jaunieši dzīvotu atbilstoši tā laika noteikumiem.
 
Skolēniem bija jāvalkā vienādas skolas formas, nedrīkstēja lietot kosmētiku un greznoties ar rotaslietām, puiši nedrīkstēja nēsāt garus matus.
 
Algas un cenas 1947.g., rubļos:
  • Vidējā alga – 130 – 140 rbļ.
  • Rūpnīcas direktora alga – 300 – 700 rbļ.
  • 40 litri benzīna – 1 rublis
  • Džinsa auduma jaka un bikses – 200 rbļ.
  • Japāņu magnetafons – 1000 rbļ.
  • Trīsistabu kooperatīvais dzīvoklis – 10 000 rbļ.
 
Atsauce:
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006., 131., 133. lpp.
http://www.spoki.lv/foto-izlases/Rigas-Mikrorajoni/296310
S. Goldmane, J. Klišāne; A. Kļaviņa u.c., "Vēsture pamatskolai. Latvija 20. gadsimtā", Zvaigzne ABC, 2006.
J. Freibergs "Jaunāko laiku vēsture 20. gadsimts", Zvaigzne ABC, 2001.